Kāpēc valstij nevajadzētu līdzfinansēt augstāko izglītību

Publicēja 2020. gada 3. decembris Ekonomika, Izglītības sistēma, Politika

Pēdējā laikā vairākkārt esmu aizdomājies par jautājumiem, kas plašākā sabiedrībā varētu nelikties populāri. Primāri jau tādēļ, ka potenciālās atbildes varētu mainīt ierasto lietu kārtību. Daži no tiem – kā būtu, ja valsts pārtrauktu līdzfinansēt augstāko izglītību? Kā būtu, ja vairs nebūtu nedz budžeta vietas, nedz valsts garantēto studiju kredītu?

Esmu papētījis pieejamos datus, aptaujājis dažādu augstskolu absolventus un izdarījis savus secinājumus.

Kāds no tā būtu labums?

Sākšu ar to, ka manu perspektīvu primāri veido paša pieredzētais pirms studiju uzsākšanas, studiju gados redzētais un pēc studijām secinātais. Es mācījos relatīvi zema līmeņa vidusskolā, studēju LU vadības zinības (biznesa vadību, mārketingu). Savā pārliecībā esmu diezgan izteikts kapitālists – manuprāt, valstij būtu pēc iespējas mazāk jāiesaistās ekonomiskajos procesos – pēc iespējas mazāk vajadzētu subsidēt dažādas nozares, uzturēt valsts kapitālsabiedrības utt. Tas ļautu samazināt nodokļu slogu un dabiski attīstīties mūsu ekonomikai.

Minēšu tikai vienu piemēru – airBaltic, kur valsts ir ieguldījusi simtiem miljonus nodokļu maksātāju naudas, bet peļņas rādītāji un atdeve no šīm “investīcijām” ir smieklīga. Dabiskā veidā šāda kompānija bankrotētu un kapitāls tiktu pārvirzīts citur – tur, kur tas tiktu izmantots efektīvāk. Valstij nevajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo ierēdņi nav uzņēmēji. Viņi lemj par svešas naudas pārdali, un šī nauda gan nāk, gan iet ar ļoti vieglu roku, un nereti tur nav absolūti nekāda ekonomiskā pamatojuma. Bet tas ir cits stāsts… Atsevišķam rakstam vai pat grāmatai… 🙂

Un tad mēs nonākam pie augstākās izglītības. Dati liecina, ka pērn par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem studēja nepilni 40% studentu. Jautājums – kādēļ valsts uzsauc vai palīdz apmaksāt mācības tik lielai daļai studējošo? Teorētiski, jo valstij ir nepieciešami noteiktu profesiju pārstāvji – policisti, mediķi, skolotāji utt.

Manuprāt, arī par cilvēkiem valstij vajadzētu rūpēties pēc iespējas mazāk. Katram pašam vajadzētu atrast savu vietu zem saules, katram pašam vajadzētu parūpēties par savu veselības aprūpi (līdz kaut kādam kritiskam slieksnim). Katram pašam vajadzētu parūpēties par savām vecumdienām, piemēram, radot pēcnācējus, kas vecumdienas “subsidētu”, vai veicot uzkrājumus pensiju fondos utt. Un, protams, arī tam vajadzētu atsaukties uz nodokļa sloga samazinājumu. Raugi – katrs pats ir pieaudzis cilvēks un spēj organizēt savas finanses, plānot to izlietojumu.

Finansējot augstāko izglītību un mudinot cilvēkus doties vienā vai otrā karjeras virzienā, manuprāt, valsts šiem cilvēkiem izdara lāča pakalpojumu.

Cilvēks ir nevis spiests rūpīgi apdomāt, ko dzīvē vēlas, kas viņam sniegtu piepildījumu, kur viņš visefektīvāk varētu izmantot savus talantus (žēl tikai, ka izglītības sistēma nereti ierobežo šo talantu atklāšanu un izkopšanu), bet tiek mudināts iet vieglāko ceļu, izvēloties pēc valsts domām “pareizos” studiju virzienus. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai cilvēks pats atrastu savu vietu zem saules – profesiju / nodarbi, kur varētu sniegt maksimālu vērtību apkārtējai pasaulei. Jo vairāk būtu šādu cilvēku, jo lielākā labklājībā mēs kā sabiedrība dzīvotu. Protams, “palīdzīgā” valsts roka automātiski nenozīmē, ka cilvēks nenonāks savā īstajā vietā, taču, ja šādas palīdzīgas rokas nebūtu, cilvēks pavisam noteikti būtu spiests padomāt kur, vai un kāpēc studēt.

Un nekur jau nav teikts, ka ir obligāti jāstudē. Pašlaik šī doma kā caur konveijeri dzen lielu daļu jauniešu – tiek radīts vecāku (un sabiedrības kopumā) spiediens, iesēta doma, ka studijas ir obligāts dzīves posms. Vairumā gadījumu nav pat laika izbāzt ārā degunu pēc vidusskolas beigām, paraudzīties, kas pasaulē notiek, padomāt, ko un kāpēc mēs vēlamies vai nevēlamies darīt. Norma ir – pabeidz skolu un ej studēt! Bez tā neko dzīvē nevarot sasniegt. Bet, manuprāt, tie ir meli. Diploms nav un nebūs panākumu garants!

Tad lūk – savienojot valsts “palīdzīgo” roku un sabiedrības spiedienu, un mēs iegūstam tūkstošiem cilvēkus, kas dara to, ko nemaz nevēlas. Mēs iegūstam nemotivētus sabiedrības locekļus, kas nonāk darbos, kuros tie neizmanto savu potenciālu un sniedz relatīvi mazu vērtību apkārtējai pasaulei.

Esmu drošs, ka ja cilvēkam par studijām būtu jāmaksā no savas kabatas (vai kaut kas ļoti tuvu tam), šis lēmums būtu pārdomāts, nesasteigts, mēs iegūtu daudz vairāk cilvēkus, kas atrodas savā vietā, dara savu darbu ar prieku. Augtu sabiedrības noskaņojums un labklājība, ekonomika progresētu.

No tā cieš arī augstskolas

Normāli tirgus ekonomikā ir tā, ka cilvēks izvēlas produktu ar labāko cenas un kvalitātes attiecību. Tas mudina uzņēmumus pilnveidot savus produktus un padarīt tos pēc iespējas pieejamākus. Piemēram – viedtālruņi. Mēs izvēlamies tādu telefonu, ko varam atļauties, un kas būtu pēc iespējas labāks konkrētajā cenu kategorijā. Tas ļauj ražotājiem daļu peļņas reinvestēt un radīt vēl labākus telefonus, ko varēsim iegādāties nākotnē. Bet galvenais – veidojas konkurence starp ražotājiem, kurš no tiem spēs radīt pēc iespējas labākus un lētākus telefonus, kas arī ir galvenais progresa dzinulis.

Šeit mēs atkal nonākam pie augstākās izglītības. Valsts “palīdzīgā roka” kropļo konkurenci. Lielai daļai studentu mācības tiek pilnīgi vai daļēji uzsauktas, kas garantē studentu plūsmu, piemēram, Latvijas Universitātei. Ja mēs šo situāciju pārnestu uz viedtālruņu piemēru, valsts uzsauc +- pieņemamu telefonu. Telefona ražotājam ir daudz maz garantēta, mūžīga ienākumu plūsma, līdz ar to, nav baigās motivācijas produktu aktualizēt un pilnveidot.

Es to bieži novēroju, studējot LU. Jā, tur ir daži patiešām labi pasniedzēji, kas mudina studentus domāt. Bet vairums ir tādu, kas no “atvilktnes” izņem vecu prezentāciju ar sausu un neaktuālu teoriju, nemotivētā veidā to nolasa un lekcija ir beigusies. Mana vienīgā motivācija tur palikt līdz galam bija budžeta vieta. Starp citu, mums bija teju 60 budžeta vietas uz ~80 cilvēkiem. Nebija baigā motivācija iespringt un cītīgi mācīties, jo budžeta vietu apakšgalā bija cilvēki, ar vidējo atzīmi ~4.3. Un labi, ka tā, jo no šīs iespringšanas tāpat nebūtu praktiska labuma.

Ja šādas valsts “palīdzīgās rokas” nebūtu un augstāko izglītību būtu jāsedz no pašu kabatas, mēs ļoti rūpīgi izvēlētos, kur un ko studēt. Mēs ietu uz to augstskolu, kurai būtu vislabākās atsauksmes, profesionālākie pasniedzēji un laikmetam aktuālākā studiju programma. Mēs izvēlētos labāko cenas / kvalitātes attiecību. Ja nu gadījumā mēs tomēr justos vīlušies par savu izvēli, kvalitātes dēļ vai tāpēc, ka tas tomēr nav mūsu aicinājums, mēs būtu vairāk kā motivēti studijas pamest un meklēt kaut ko labāku.

Ko tas nozīmē augstskolām? Konkurenci! Līdzīgi kā telefonu ražotājiem, arī augstskolām būtu jāsāk nopietnāk cīnīties par studentu uzmanību. Studijas būtu jāveido maksimāli lētas un pieejamas, nezaudējot (pat kāpinot) to kvalitāti. Augstskola vairs nebūs ieinteresēta algot nemotivētu personālu. Un ja nu kādai augstskolai būs grūtības pielāgoties tirgus prasībām – tā bankrotēs. Un kapitālismā tas ir normāli – izdzīvo labākais un stiprākais. Un tikai tas ļauj mums evolucionēt – radīt arvien labākus pakalpojumus.

No tā ļoti iegūtu gan studenti, kas saņemtu arvien kvalitatīvāku izglītību, gan sabiedrība kopumā, jo to veidotu arvien kompetentāki cilvēki, kas sniegtu arvien lielāku vērtību ekonomikai!

No tā zaudētu tikai valsts naudas galējie apguvēji.

Jā, šādā situācijā būtu gana daudz cilvēku, kas izvēlētos nestudēt. Es teikšu tā – pirmkārt, es pazīstu gana daudzus, veiksmīgus cilvēkus, kas ir guvuši panākumus bez augstskolas diploma. Un es pazīstu gana daudzus cilvēkus, kas arī pēc diploma iegūšanas dzīvē straglo. Vairums absolventu pēc studiju beigšanas (noteiktās nozarēs), darbam nepieciešamās lietas apgūst uz vietas. Vairums mani aptaujātie absolventi (gan no labākajām, gan ne tik labām Latvijas augstskolām) atzina, ka lielākā vērtība studiju procesā bija iegūtie kontakti, kritiskā domāšana un informācijas apstrāde. Es atļaušos teikt, ka šīs lietas var apgūt arī ārpus augstskolas sola. Manuprāt, jau vidusskolas laikā būtu jāstiprina skolēnu kritisko domāšanu, problēmu risināšanas spējas, nevis teorijas iekalšanu. Vērtīgus kontaktus mēs varam gūt teju jebkurā nozares seminārā / konferencē, ja vien mums ir šāda motivācija.

Es uzskatu, ka studentu skaita samazinājums pēc būtības neko neietekmētu. Mēs turamies pie dogmas, ka augstākā izglītība ir fundamentāli nepieciešama, bet tie laiki ir sen pagājuši.

Gluži otrādi, jo mazāk būs studentu, jo lielāks būs augstākās izglītības prestižs. Protams, ja proporcionāli tiks kāpināta studiju kvalitāte. Iespējams, fakts, ka ir iegūts diploms, atkal nozīmēs, ka diploma ieguvējs ir konkurētspējīgāks par tiem, kas to nav ieguvuši. Mēs nevaram dzīt tai gaļas mašīnai cauri lielāko jauniešu daļu un sagaidīt, ka diploma iegūšana viņiem nodrošinās augstāku konkurētspēju. Uz kāda pamata?

Konkurētspēju pēc studiju beigšanas nodrošina šo studiju kvalitāte, nevis diploms.

Mani gala secinājumi īsumā

Ja valsts pārtrauks līdzfinansēt augstāko izglītību, mēs iegūsim motivētākus studentus un kvalitatīvākas augstskolas. Diplomam atkal būs kaut kāda vērtība. No tā ieguvēji būs gan indivīdi – studenti – gan sabiedrība kopumā, jo celsies tās labklājība un ekonomiskā konkurētspēja globālā mērogā. Nekas patiesi vērtīgs dzīvē nenāk viegli un bez maksas. Jo vairāk mēs cīnāmies, jo saldāki ir darba augļi. Nevienu nav aiz rociņas jāvadā – lai uzvar stiprākie!

Un ko Tu domā par šo rakstu?