Vai diploms ir panākumu garants?

Publicēja 2018. gada 27. aprīlisMana dzīve

Pirms nepilnām divām nedēļām es saņēmu zvanu no LU Biznesa inkubatora vadītāja, kurš piedāvāja man pārstāvēt inkubatoru Cēsīs, LU un LETA rīkotajā konferencē “Uzņēmība. Zināšanas. Panākumi.“, uzstājoties un iedvesmojot vietējos jauniešus. Ne mirkli nedomājot, es piekritu. Neilgi pēc sarunas beigām prātā iešāvās arī potenciālā tēma – “Vai diploms ir panākumu garants”. Uzreiz bija skaidrs, ka pārmērus lielas vaļības sava viedokļa paušanā nevaru atļauties, jo vajadzētu izrādīt zināmu cieņu vienam no galvenajiem konferences rīkotājiem – Latvijas Universitātei. Bet vai man izdevās sevi noturēt rāmjos? Vai vilks paēda un kaza palika dzīva?

Gatavošanās konferencei

It kā uzdevums nebija grūts – ne reizi vien savā dzīvē esmu pārcilājis domas par šo jautājumu, ne reizi vien esmu izteicis savu viedokli publiski, un ne reizi vien iesaistījies diskusijās par šo jautājumu. Bet šoreiz bija citādi. Iekšējā balss teica, ka vajadzētu ievērot zināmu politkorektumu. Man nācās uz šo jautājumu paskatīties krietni plašāk, aptaujāt vienaudžus, lai noskaidrotu viņu domas. Lēni un pamazām, tomēr tā puzle pamazām likās kopā.

Es nodefinēju savu mērķauditoriju – tie būs jaunieši, kas gatavojas uzsākt savas studiju gaitas. Es nodefinēju sava vēstījuma virsmērķi – mudināt jauniešus riskēt, sekot savai sirdsbalsij un darīt dzīvē tikai to, kas viņus patiesi aizrauj. Tas skan ļoti daiļrunīgi, gaisā ir jūtams zināms jaunības maksimālisms, tomēr esmu patiesi pārliecināts, ka tas ir pareizākais dzīves virziens! Un šādam apgalvojumam ir ļoti grūti iebilst – arī augstskolas pārstāvjiem nāktos man pievienoties.

Atlika tikai savākt informāciju, kas apstiprinātu manis pausto – sekot kaislībai ir labākā iespējamā izvēle. Un es zināju dažus lieliskus piemērus – prātam neaptveramus panākumus guvušus cilvēkus, kas diplomu pabīdīja otrajā plānā, un ar visu sirdi koncentrējās uz to, kam ticēja. Es zinu – tie ir ļoti klišejiski piemēri, tomēr tie rada zināmu apstiprinājumu par apsolītās zemes eksistenci. Tie ir cilvēki, kas zināmā mērā ir iedvesmojuši arī mani, un es esmu par to ļoti pateicīgs!

Četri dumpinieki un ciparmīlis

Šķiet, vislaikietilpīgakais darbs bija apkopot šo cilvēku biogrāfijas, atvasināt būtiskākos punktus un uzsvarus, kas uzskatāmi parādītu, ka sekot savai kaislībai ir daudz prātīgāks lēmums, nekā paklausīgi sēdēt skolas solā un akli sekot sabiedrības uzstādījumiem. Un es gribētu uzsvērt, ka šeit absolūti nav runa par diplomu – tas nav nedz labs, nedz slikts. Runa ir tikai un vienīgi par laimīgu un panākumiem bagātu dzīvi. Tieši šī iemesla dēļ es izvēlējos trīs dažādus piemērus – tādus, kas vispār nav studējuši, tādus, kas ir studējuši, tomēr studijas ir pametuši pusratā, un tādus, kas ir studējuši un veiksmīgi ieguvuši prātam neaptveramo panākumu garantu – augstskolas diplomu.

Ričards Brensons

Viens no pasaules vispazīstamākajiem uzņēmējiem. Ričards mani allaž ir aizrāvis ar savu jautrības pilno pieeju biznesa lietām. Bizness viņam ir kā spēle, kā laba izklaide. Skatoties viņa intervijas un atskatus uz mārketinga aktivitātēm, ir skaidrs, ka cilvēks patiesi izbauda to, ko dara. Un to uzskatāmi parāda arī fakts, ka par spīti savam sirmajam vecumam un naudas krājumiem, viņš turpina iesākto un pat nedomā rimties.

Bērnībā Ričards Brensons slimoja ar disleksiju. Šī iemesla dēļ viņu uzskatīja par lielāko stulbeni skolā – viņš nespēja normāli mācīties. Neviens no mums negribētu ilgstoši atrasties muļķa lomā, un Ričarda nākamais solis bija vidusskolas pamešana. Līdz augstskolai viņš netika, nerunājot nemaz par kaut kāda diploma iegūšanu. Pēc skolas pamešanas, 16 gadu vecumā, viņš izveidoja žurnālu ar visnotaļ ironisku nosaukumu “Student“.  Viņam piemita un joprojām piemīt izcila mārketologa talants – spēja atrast auditoriju un to pareizā veidā uzrunāt. Jau pirmajā numurā, tirgojot reklāmas laukumus, viņš spēja piesaistīt astoņus tūkstošus dolāru, kas ļāva žurnālam augt un attīstīties.

Žurnāls pakāpeniski pārauga nākamajā kompānijā – “Virgin Records“. Šis uzņēmums ir uzskatāms par pirmo no lielā Virgin Group milža, kurā šodien ietilpst vairāk nekā 200 dažādi uzņēmumi. Kaut arī bez diploma, tomēr Ričards ir spējis nodzīvot aizraujošu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Viņam ir kupla un laimīga ģimene, 5 miljardus dolāru vērti aktīvi. Un to visu viņam izdevās sasniegt, pat nepārkāpjot augstskolas slieksni. Nesaņemot tautā tik ļoti daudzināto diplomu.

Bils Geitss

Daudzus gadus šis cilvēks tika uzskatīts par bagātāko pasaulē. Šobrīd viņš miljardieru listē ir piedzīvojis ārprātīgu kritienu – no pirmās uz otro pozīciju. Visu datornūģu ikona un cilvēks, uz ko visbiežāk atsaucas, runājot par to, ka ir iespējams daudz sasniegt arī bez augstskolas diploma. Patiesībā Bilam ir augstskolas diploms, bet tas tā..

Es uzskatu, ka Bilam visnotaļ paveicās, piedzimstot turīgā amerikāņu ģimenē. Viņš bija ļoti gudrs, zinātkārs un apdāvināts bērns, kuram ārkārtīgi patika lasīt grāmatas, tostarp, enciklopēdijas. Viņa ģimene viņam sponsorēja mācības Sietlas krutākajā privātskolā, taču tur arī neuzņēma kuru katru – bērnam bija jābūt ar ārkārtīgi asu prātu. Un šī prestižā skola sevī glabāja ko tādu, kas tajā laikā bija ar ļoti ekskluzīvu vērtību – datoru. Tas gan nebija iemesls, kāpēc Bilu uz turieni aizsūtīja mācīties, tomēr, kad viņš pirmo reizi sastapās ar šo ierīci – tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Tajā laikā datori absolūti nelīdzinājās tam, kādus tos pazīstam šodien. Tie bija milzīgi, lēni, rūcoši priekšmeti, kas aizņēma vairākas telpas. Bet vienalga Bilu ārkārtīgi aizrāva datora sniegtās iespējas. Viņš bieži pa naktīm aizšmauca no mājām, lai kopā ar draugiem programmētu. Bils bija viens no taureņiem, kas uzturējās šī tehnoloģiskā zieda tuvumā teju visu savu brīvo laiku. Tā bija viņa un viņa tuvāko draugu lielākā kaislība.

Pēc skolas pabeigšanas Bils veiksmīgi iestājās Hārvarda biznesa skolā. Vairums uzreiz nodomātu, ka Bils tur devās studēt datorzinātnes. Nu, vismaz matemātiku, kas bija viņa otra lielākā kaislība. Bet nē. Pieļauju, ka mammas iedvesmots, viņš devās turp studēt jurisprudenci, jo tas solīja prestižu un labi apmaksātu darbu nākotnē. Un, kā jau varēja sagaidīt, viņu šis studiju virziens ārkārtīgi garlaikoja. Viņš bieži lekciju laikā mēdza iesnausties. Runā, ka pat atsevišķu eksāmenu laikā varēja dzirdēt Bila krākšanu. Tas tāpēc, ka viņa kaislība mājoja kādā citā no Hārvada skolas telpām. Tā bija liela, rūcoša, taču aizraujoša. Kolīdz radās iespēja, Bils devās uz datortelpām.

Kādu dienu uz Bostonu, kurā atradās Hārvarda biznesa skola, pārcēlās Bila agrākais skolas biedrs, labs draugs un viens no pārējiem tehno-taureņiem, Pols Allens. Ap to laiku pasauli pāršalca ziņa, ka radīts neliela izmēra dators. Pols ar šiem jaunumiem steigšus devās pie Bila, un abi izlēma doties uz kompāniju, kas šo brīnumu ir radījusi, lai lūgtu tur darbu. Abi tika pieņemti, un viņi varēja īstenot iecerēto – radīt programmatūru šim skaistulim. Un viņiem tas veiksmīgi arī izdevās. Bils ātri vien saprata, ka šādai programmatūrai ir liela nākotne, un dedzināt savu brīvo laiku studijās ir bezjēdzīgi. Pirmspēdējajā studiju gadā viņš pameta mācības, lai kopā ar Polu dibinātu Microsoft un sekotu savai patiesajai kaislībai. Pārdrošs un nepopulārs solis, taču skat, kas no tā sanāca! Starp citu:

33 gadus un 50$ miljardus vēlāk Hārvarda viņam pasniedza diplomu – goda grādu.

Stīvs Džobss

Ļoti smaga un pretrunīgi vērtēta personība, tomēr fakts, ka viņš mainīja pasauli, ir zināms ikvienam.

Stīvs Džobss

Stīvam ne tuvu nepaveicās tik ļoti, kā viņa vēlākajam draugam Bilam. Stīvu, vēl zīdaini esot, pameta viņa bioloģiskie vecāki. Viņu adoptēja audžu vecāki, kuriem pat nebija augstākās izglītības. Toties Stīva audžu tēvu ārkārtīgi interesēja visādas tehniskas lietas. Viņš bieži garāžā remontēja automašīnas, krāmējās ar visādām elektronikām un citām lietām. Un, gluži dabiski, viņa entuziasms piesaistīja Stīva uzmanību, kurš gribēja līdzdarboties. Audžu tēvs Stīvam iekārtoja pašam savu garāžas stūrīti, kur viņš varēja radīt pats savus tehniskos brīnumus. Un šī interese par radīšanas procesu nekad neapsīka. 12 gadu vecumā viņš izdarīja kaut ko ļoti drosmīgu. Viņam bija nepieciešami pāris tranzistori un citas komponentes, tādēļ viņš nolēma sazināties ar netālus esošo Hewlett-Packard (HP) kompāniju, lai tos palūgtu. Un, kāpēc vienkārši sazināties, ja vari atvērt telefonu numuru katalogu, uzmeklēt kompānijas līdzdibinātāja Bila Hevleta vārdu un piezvanīt tieši viņam? Saruna ilga vairāk nekā 20 minūtes. Stīvs tika gan pie detaļām saviem izgudrojumiem, gan pie vasaras darba HP kompānijā, kur notika viņa pirmā saskarsme ar datoru. Līdzīgi kā Bila Geitsa gadījumā, arī Stīvam tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena.

Jau no Stīva adopcijas brīža, līdz pat viņa pilngadības sasniegšanai, Stīva audžu vecāki cītīgi krāja naudu, lai viņš varētu iegūt augstāko izglītību. Stīvs izvēlējās vienu no Amerikas dārgākajām augstskolām, netāli esošo Rīda koledžu. Viņš devās turp studēt fiziku, literatūru un dzeju, taču ātri vien saprata, ka studijas ir bezjēdzīgas un nesniedza teju nekādu vērtību. Nesagaidot pusgada slieksni, Stīvs pameta koledžu, taču palika tās tuvumā vēl vairāk nekā gadu. Bija daži mācību priekšmeti, kas tomēr viņam likās ārkārtīgi interesanti, piemēram, kaligrāfijas nodarbības, kuras viņš apmeklēja pa kluso. Viņam nebija naudas, tāpēc nācās nakšņot draugu istabiņās uz grīdas, citkārt – uz ielas, lasīt tukšās skārdenes, lai sakrātu sīknaudu pārtikai.

Steve Jobss

Stīvs vēl aizvien uzturēja kontaktus ar bērnības draugu, vārda brāli Stīvu Vozņaku. Abi skolas gados bija meistarojuši visādus elektroniskos brīnumus un labi sapratās. Kādu dienu, ciemojoties pie viņa, Džobss ievēroja ko ļoti neparastu. Tā bija neliela mikroshēma, pie kuras bija pieslēgts televizors un kaut kas līdzīgs tam, ko šodien saprotam ar vārdu klaviatūra. Vozam tas bija tikai hobijs, taču Džobss tajā saskatīja milzīgu potenciālu. Tas varēja kļūt par datoru. Mazu datoru, kurā Tu vari ievadīt informāciju un to redzēt monitorā. Tā bija revolūcija, taču Vozs to nesaskatīja. Tomēr Džobsam bija ļoti harizmātiska personība, un viņš ātri vien savas vīzijas tīklos iepina Vozu, kurš pameta ļoti labi apmaksāto un drošo darbu HP, lai kopā ar Stīvu taisītu ko tādu, ko pasaule nemaz nepazina – personālos datorus.

Stīvs Džobss radīja datoru revolūciju ar Apple 2, animācijas revolūciju ar Pixar, mūzikas industrijas revolūciju ar iPod un iTunes, mobilo telefonu revolūciju ar iPhone. Vienkārši sekojot savai kaislībai. Vienkārši darot to, ko mīlēja viņa sirds. Tas bija hobijs, kas pakāpeniski pārauga daudzos miljardos dolāru, taču nauda nekad nebija Stīva pašmērķis. Allaž pāri visam stāvēja perfekts produkts un lieliska pieredze produkta gala patērētājam. Laikam jau ir lieki piebilst, ka Stīvs nekad neatgriezās augstskolas solā, lai godprātīgi iegūtu tradicionālo panākumu garantu – diplomu.

Marks Zakerbergs

Gudrs un apdāvināts džeks, kurš piedzima pavisam parastā ģimenē. Skolas gados ļoti aizrāvās ar programmēšanu, pašmācības ceļā apguva programmēšanas valodu C++. Līdz devītai klasei bija uzprogrammējis savu pirmo datorspēli – galda spēles “Risks” digitālo versiju. Vidusskolas laikā, kopā ar skolasbiedru, bija radījis mūzikas industrijas mājaslapu ar nosaukumu “Synapse”. Drīz pēc tam to pieteicās iegādāties virkne lielo kompāniju, solot pat miljons ASV dolārus.

Marks Zakerbergs

Pabeidzis skolu, būdams apveltīts ar asu matemātisko prātu, Marks iestājās Hārvarda biznesa skolā, un uzsāka … psiholoģijas studijas. Kā jau mēs labi saprotam, viņa kaislība bija programmēšana, tāpēc biezo Freida grāmatu vietā viņš biežāk izvēlējās darīt dažādas muļķības, kā piemēram, kādu dienu viņš ielauzās Hārvarda sistēmā un lejupielādēja fotogrāfijas un personas datus Hārvarda studentēm. Viņš izveidoja joku lapu ar nosaukumu “FaceSmash”, kurā algoritms pēc nejaušības principa salīdzināšanai izmeta divu meiteņu fotogrāfijas. Lapas apmeklētāju uzdevums katru reizi bija nobalsot par seksīgāko no viņām. Šāds joks Markam gandrīz maksāja izslēgšanu no augstskolas.

Taču šī situācija piesaistīja citu Hārvarda skolas studentu – brāļu Vinklvosu – uzmanību. Viņiem bija radusies interesanta biznesa ideja – izveidot sociālo tīklu, kas būtu paredzēts Hārvarda skolas studentiem. Tā nosaukums – “Harvard Connection”. Viņi uzmeklēja Marku, izstāstīja ideju un lūdza šo lapu uzprogrammēt. Marks piekrita, taču, aizgājis mājās, saprata, ka šai idejai ir daudz lielāks potenciāls, kā brāļiem Vinkvosiem šķiet. Viņš nolēma nospert viņu ideju un radīt sociālo tīklu pilnīgi visām augstskolām. Tā radās the Facebook. Brāļi Vinklvosi bija ļoti pikti un vēlāk arī Marku iesūdzēja tiesā, piedzenot vairākus desmitus miljonu kā sāpju naudu.

Brīdī, kad Marks saprata, ka var savienot ne tikai augstskolas studentus, bet visas plašās pasaules iedzīvotājus, viņš studijas pameta un devās savu sapņu virzienā. Pērn viņam Hārvarda tomēr piešķīra diplomu – goda grādu. Bet tas nemaina faktu, ka studiju vietā Marks izvēlējās savas kaislības ceļu, par ko ieguva 5. pasaules bagātākā cilvēka titulu. Bet nauda nebija Marka motivācija, un to arī nedaudz vēlāk apstiprināšu ar faktiem.

Vorens Bafets

Šī cilvēka vārds zināms būs tikai retajam. Viņš nav fancy uzņēmējs, viņš nav pasaules biznesa ikona. Viņš, atšķirībā no iepriekšējo stāstu varoņiem, ir veiksmīgi pabeidzis augstskolu un ieguvis pat divas augstākās izglītības. Pieļauju, ka arī es par viņu neko nezinātu, ja vien pirms vairākiem gadiem, Gaismas pils grāmatu plauktos, nebūtu ievērojis melnu, ļoti biezu grāmatu. Tā atradās tur, kur parasti meklēju savu lasāmvielu – ekonomikas un biznesa sekcijā. Tā bija 800 lappušu biezā Vorena Bafeta biogrāfija ar nosaukumu “Sniega bumba“. Teju pusgadu ar to cīnījos, līdz veiksmīgi pabeidzu. Šī cilvēka uzņēmība, godprātība un neviltotais vienkāršums mani patiesi iedvesmoja.

Vorens Bafets

Vorens piedzima tālajā 1930. gadā, kad Lielā depresija jau aktīvi caurstrāvoja pasauli. Finanšu grūtības skāra ikvienu, un Bafetu ģimene nebija izņēmums. Viņi bija vienkārši, tomēr sociāli aktīvi ļaudis. Vorens jau no agras mazotnes aizrāvās ar skaitļiem un lasīšanu. Runā, ka 7 gadu vecumā viņš tēva kabinetā no plaukta izķeksēja grāmatu par investīcijām, un izlasīja to no vāka līdz vākam. Arī viņa tēvs bija cieši saistīs ar investīciju pasauli, tirgojot akcijas līdz pat krīzes priekšvakaram, kad zaudēja darbu. Vorens bija bērns, un investīcijas uzlūkoja kā rotaļu.

Viņš pilsētas bibliotēkā bija uzgājis arī kādu citu grāmatu par šo pašu tēmu “1000 veidi, kā nopelnīt 1000 dolārus”. Izlasījis neskaitāmās metodes un iespējas, Vorens nolēma uzstādīt pirmo savas dzīves nopietno mērķi – sakrāt 1000 dolārus, ka priekš tā laika bija ļoti iespaidīga naudas summa. Viņš tirgoja košļenes un dažādus citus brīnumus, līdz mērķis bija sasniegts. 11 gadu vecumā Vorens pat pamanījās iegādāties savas pirmās akcijas. Viņš uzstādīja nākamo mērķi – sakrāt 10 000 dolārus. Lai to sasniegtu, viņš strādāja visdažādākos darbus – izvadāja no rītiem avīzes, strādāja par krāvēju u.c. Līdz augstskolas sākumam viņš šo mērķi arī veiksmīgi bija sasniedzis. Bet ko vēlos uzsvērt – tas nebija naudas dēļ. Viņu ārkārtīgi aizrāva pats naudas pelnīšanas process.

Vorens Bafets ieguva bakalaura grādu Nebraskas universitātē, pēc kuras absolvēšanas lūkojās Hārvarda biznesa skolas virzienā. Kā jau ierasts, pirms iestāšanās šajā prestižajā augstskolā ar katru no studentiem tiek noturētas intervijas, kuru laikā cilvēkam ir jāpārliecina augstskolas pārstāvi par savām spējām un atbilstību. Vorenam jau pēc pirmajām desmit minūtēm pateica, ka viņš nav gana gudrs un Hārvarda viņam nespīd. Viņš nemeta plinti krūmos un aktīvi sāka pētīt arī pārējo augstskolu piedāvājumus, līdz gluži nejauši uzgāja faktu, ka Kolumbijas universitātē lekcijas pasniedz tādi kungi kā Bendžamins Greiems un Deivids Dods.

Abu kopīgi sarakstīto grāmatu par investīcijām Vorens bija izlasījis pirms daudziem gadiem. Viņš bija pārsteigts, ka abi šie kungi vēl ir dzīvi. Viņš nolēma uzrakstīt Dodam vēstuli, lūdzot viņu uzņemt Kolumbijas universitātē, jo abi ar Greiemu esot lieli viņa elki, un viņš ārkārtīgi gribētu no viņiem mācīties. Vorenu uzņēma Kolumbijas universitātē, kur viņš ieguva maģistru ekonomikā, bet, pats galvenais, iemācījās ļoti daudz investīciju trikus no saviem pasniedzējiem. Greiems kļuva par viņa mentoru. Kādu laiku Vorens pat pie viņa pastrādāja, darbojoties tieši ar investīcijām. Šī pieredze viennozīmīgi bruģēja viņa tālāko panākumu ceļu.

Apmēram, 20 gadu vecumā, Vorens uzstādīja savas dzīves nākamo mērķi – līdz 30 gadu vecumam nopelnīt savu pirmo miljonu. Un neilgi pēc savas 30. dzimšanas dienas viņam tas arī veiksmīgi bija izdevies. Jā, pagāja 10 gari gadi aktīva darba, līdz viņš tika pie pirmā miljona. Šobrīd Vorens Bafets ir 3. pasaules bagātākais cilvēks, kura kopējā bagātība pārsniedz 80 miljardus ASV dolāru. Un viņam vajadzēja 10 gadus, lai tiktu pie pirmā miljona… Tas tikai pierāda faktu, ka lielas lietas nenotiek uzreiz, un panākumi seko mērķtiecīgam darbam.

Kas īsti ir panākumi, un kā tos izmērīt?

Šķiet, šo panākumu skaidrojumu savulaik izlasīju Dr. Dž. Švarca grāmatā “Vērienīgas domāšanas spēks”. Panākumi esot individuāls dvēseles stāvoklis. Katram tie ir savi. Bet, jebkurā gadījumā, panākumi ir gandarījuma sajūta par sasniegtajiem dzīves mērķiem. Un, jo grūtāk šos mērķus mums nāksies sasniegt, jo lielāku gandarījuma sajūtu par tiem jutīsim. Visam, kas nācis ar vieglu roku, mēs nepiedēvējam lielāku vērtību par pelavām. Lielisku skaidrojumu attiecībā uz panākumu izmērīšanu sniedza arī Bils Geitss, atsaucoties uz savu draugu Vorenu Bafetu:

“Warren Buffett has always said the measure [of success] is whether the people close to you are happy and love you.” – Bill Gates

Mazliet patulkojot, pats labākais veids, kā izmērīt panākumus, ir skatīties, vai Tev tuvie cilvēki ir laimīgi un mīl Tevi.

Vai diploms ir panākumu garants?

Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Ja apskatām panākumiem bagātu cilvēku dzīvesstāstus, tad redzam, ka diploms nebūt nav vienojošais faktors. Ir cilvēki, kas pat nedodas uz augstskolu, un dzīvē sasniedz lielas lietas, ir cilvēki, kas pastudē, taču pamet studijas, un tāpat sasniedz lielas lietas. Un ir cilvēki, kas studē, iegūst diplomu, un arī peldas panākumu jūrā. Bet tas, protams, ļoti atkarājas no nozares, kurā plānojat darboties.

Varētu teikt, ka uzņēmējdarbība ir tā joma, kur papīrs neko nemaina. No otras puses, ir kultūras un valstis, kur ar Tevi nekad nesadarbosies, ja Tev nebūs MBA. Ir valstis un kultūras, kur no sadarbības partneriem primāri sagaida labu reputāciju un plašu praktisko pieredzi, uz papīriem absolūti pieverot acis. Ja mēs skatāmies Latvijas kontekstā, tad domāju, ka šeit papīram [šajā nozarē] ir tukša vieta. Bet ar to es nedomāju, ka izglītībai ir tukša vieta. Zināšanas ir ļoti svarīgas jebkurā nozarē. Un izglītība var būt gan formāla, sēžot skolas solā, gan neformāla, gūstot praktisku pieredzi, apmeklējot dažādus kursus, lasot grāmatas utt.

Ir nozares, kur diploms ir uzskatāms par caurlaidi. Piemēram, medicīna. Tomēr nevajadzētu gaidīt, ka pēc papīra iegūšanas automātiski kļūsiet par doktoru Hausu. Lielos vilcienos, papīrs ikvienā nozarē ir tikai papīrs. Visu izšķir pievienotā vērtība, ko cilvēks piešķir savai karjerai. Un to, cik liela būs šī pievienotā vērtība, ļoti konkrēti jau ietekmē patiesais panākumu garants…

Ja ne diploms, kas tad ir panākumu garants?

Atkal, ir grūti nosaukt universālu recepti, tomēr, lasot veiksminieku biogrāfijas, esmu nonācis pie slēdziena, ka tā ir šo cilvēku neapšaubāmā aizraušanās, kas viņus cēla uz panākumu pjedestāla. Viņi no sirds mīlēja to, ar ko nodarbojās. Viņi sekoja savai kaislībai. Viņi ieguldīja neskaitāmas stundas, lai attīstītu ideju, pilnveidotu savas zināšanas. Nereti viņi paklupa, tomēr mīlestība pret darbu ļāva viņiem atkal celties kājās un turpināt panākumu ceļu.

“You’ve got to find what you love. Your work is going to fill a large part of your life, and the only way to be truly satisfied is to do what you believe is great work. And the only way to do great work is to love what you do. If you haven’t found it yet, keep looking!”

Tas ir Stīva Džobsa citāts, kurā viņš uzsver, ka pats svarīgākais ir atrast jomu, kurā Tava sirds pukst straujāk. Darbs aizņems ļoti lielu Tavas dzīves daļu, un lai gūtu patiesu piepildījumu no tā, Tev ir jādara kaut ko, kas Tev liekas patiesi jēgpilni un aizraujoši. Un ja Tev vēl to nav izdevies atrast – turpini meklēt! Bet kur?

Kā atrast savu vietu zem Saules?

Patiesībā, nedz šis raksts, nedz mana uzstāšanās konferencē, nav par diploma iegūšanu, bet par to, ar ko dzīvē vajadzētu nodarboties. Kas ir tā joma, kas mūs kā magnēts izrautu no gultas agrā pirmdienas rītā, un neļautu gulēt vēlu svētdienas vakarā. Un īstais jautājums ir tāds – vai ir kāds veids, kā ļoti skaidri pateikt, ar ko mums dzīvē vajadzētu nodarboties? Kas sniegtu aizrautību, vēlmi pilnveidoties, kas, savukārt, ilgtermiņā rezultētos ar lieliem panākumiem.

“In the business world, the rearview mirror is always clearer than the windshield.”

Vorens Bafets ir teicis tā, ka biznesa pasaulē skaidrs skats paveras tikai atpakaļskata spogulī, raugoties pagātnē. Viss, kas vēl tikai stāv mums priekšā un ir redzams caur vējstiklu, ir miglā tīts un neskaidrs. Es domāju, ka šo citātu var lieliski attiecināt ne tikai uz biznesa pasauli, bet dzīvi kopumā. Nav iespējams skaidri prognozēt, kas mūs sagaida, ja izdarīsim tādu vai citādu izvēli. Un šo Vorena Bafeta citātu lieliski papildina Stīva Džobsa teiktais:

“You have to trust in something – your gut, destiny, life, karma, whatever. Because believing that the dots will connect down the road will give you the confidence to follow your heart even when it leads you off the well worn path.”

Ja nu gadījumā kādam no lasītājiem pieklibo angļu valoda, varu paskaidrot Stīva domu – nākotne ir miglā tīta un neskaidra, tomēr Tev ir jānotic sev. Jānotic, ka viss gala rezultātā izvērsīsies labi. Un tā no sirds jānotic! Jo tikai tas dos pašpārliecinātību brīdī, kad Tevis izvēlētais ceļš vedīs pavisam citā virzienā, nekā citiem. To, iespējams, apšaubīs draugi un vecāki, mudinot Tevi iet visu iestaigāto taciņu, kas ir droša un paredzama. Un tikai uzticēšanās sev, Dievam, liktenim vai jebkam citam ļaus drosmīgi iet tur, kur ved Tava sirds, nevis sabiedrības norādes. Atceries, ka neviens liels sasniegums un atklājums nav noticis tur, kurp dodas visi. Panākumus visbiežāk gūst tie, kas izvēlas citus ceļus.

“If somebody offers you an amazing opportunity but you are not sure you can do it, say «YES» – then learn how to do it later!”

Šis Ričarda Brensona citāts, ko savulaik izlasīju viņa biogrāfijā, ir neskaitāmas reizes ļāvis man pieņemt drosmīgus, zināmā mērā pat pārdrošus lēmumus, tomēr tie ir ļāvuši man atrast savu dzīves ceļu. Jā, man pēdējo 3 gadu laikā ir bijušas visdažādākās iespējas, visdažādākie piedāvājumi, un teju vienmēr es esmu teicis “Jā!”, pat īsti nezinot, kā izpildīt solīto. Tas man ir ļāvis paplašināt redzes loku, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iemācīties daudz ko jaunu, un, galu galā, esmu nonācis punktā, kur pavisam skaidri zinu, ka jādodas ir tikai uz priekšu. Mana ceļa meklējumi ir beigušies, bet es nekad šeit nebūtu nokļuvis, ja regulāri nebūtu teicis “Jā!”, pat tad, ja konkrētais piedāvājums mani līdz galam nebija aizrāvis. Šobrīd man ir jāiemācās pateikt “Nē!”. Jaunas iespējas ir teju uz katra soļa. Lieliski piedāvājumi, un tik ļoti biju pieradis visu tvert, ka šobrīd man vienkārši sāk trūkt fokuss uz svarīgo.

Iedomājies, ka pēkšņi manto 100 miljonus eiro!

Tātad, pirmā metode ir pasaules izzināšana un ieklausīšanās savā sirdsbalsī, kas klusām signalizē, ka esi nonācis uz īstā ceļa. Otrā metode ir nedaudz atšķirīga un tā balstās uz to, ka visas atbildes jau šobrīd mājo Tevī!

Iedomājies, ka Tev ir bijis kāds ļoti attāls un bagāts radinieks ASV. Tu šo cilvēku pat nepazini, nezināji par viņa eksistenci, taču pēkšņi, kā no zila gaisa, viņš ir miris un Tu tiec pie mantojuma – 100 miljoniem dolāru, vai eiro, vai jebkādas citas summas, vai valūtas. Tavā kontā pēkšņi iekrīt tik liela naudas summa, ka to nebūtu iespējams iztērēt pat visa mūža garumā. Kas mainītos Tavā dzīvē? Kā Tu turpmāk nolemtu pavadīt savu laiku?

nauda

Šis uzdevums lieliski izkristalizē Tavas patiesās intereses. Ja līdzšinējais darbs nepiepildīja Tavu sirdi, tad pirmais no lēmumiem, ja tiktu pie šāda mantojuma, būtu šo darbu pamest. Nākamais lēmums būtu solis savu patieso interešu virzienā – Tu sāktu darīt tikai to, kas Tev patiesi interesē, to, kas patiesi aizrauj un liekas jēgpilni. Kāds izvēlētos sapņu darbu, cits – vispār nestrādāt un tikai ceļot pa pasauli. Vēl kāds cits – palīdzēt tiem, kam nav dzīvē tik ļoti paveicies.

“When you go out in the world, look for the job you would take if you didn’t need the money.”

Vēl viens lielisks Vorena Bafeta citāts – izvēlies darbu, ko Tu gribētu darīt, ja nauda nebūtu nepieciešama. Un šeit arī ir iepriekšējā uzdevuma āķis – Tu tikko saprati, kādas ir Tavas patiesās intereses. Nākamais solis – izmet no galvas naudu un vienkārši seko šīm interesēm! Tu domā, ka vienīgais ceļš, kā pamest garlaicīgu un apnicīgu darbu ir miljonu mantošana? Ka vienīgais ceļš, kā apceļot pasauli, ir būt ar ļoti biezu maku? Ka vienīgais veids, kā palīdzēt tiem, kam nav tik ļoti dzīvē paveicies, ir ziedot naudu? Naudas trūkums ir mūsu lielākais attaisnojums.

Bet attaisnojumi ir ikkatra lūzera vizītkarte.

“Aizmirsti par naudu!” – tie ir vārdi, ko teicis Alans Vats – filozofs, dzenbudisma krusttēvs Amerikā un liela mana autoritāte. Un to pašu teica Džobss, to pašu teica Bafets. Zukerbergam savulaik par Facebook piedāvāja miljardu dolāru. MILJARDU. Viņš apdomāja piedāvājumu un atteicās. Viņš saprata, ka to nedara naudas dēļ. Viņam svarīgi bija realizēt savu ideju līdz galam, nest pasaulei to vērtību, ko viņš bija nolēmis nest vēl pirms pirmajiem reģistrētajiem lietotājiem. Džobss 25 gadu vecumā bija nopelnījis savus pirmos simts miljonus. Un viņš lieliski apzinājās, ka tas nedara viņa dzīvi jēgpilnāku. Viņam svarīgs bija produkts, svarīgi bija cilvēki, kas šo produktu lietos. Viņš to būtu darījis par grašiem, un viņš to būtu darījis par miljardiem. Arī Brensons ir teicis, ka viņš biznesu neuzsāka naudas dēļ, bet gan tādēļ, ka vēlējās sniegt vērtību apkārtējai pasaulei. Un to viņš visus šos gadus arī ir darījis. Un viņi visi ir nopelnījuši neskaitāmus miljardus. Bet vai viņi tos nopelnīja tāpēc, ka gribēja nopelnīt miljardus? Nē! Viņi tos nopelnīja, jo aizrautīgi darīja to, ko mīlēja. Nauda seko panākumiem. Aizmirstiet par naudu! Dariet to, kas Jūs aizrauj un vienā brīdī nauda vairs nebūs problēma.

Pēc nepilna mēneša būs pasaules gals!

Jums bija simts miljoni kontā, taču to uzlauza Krievijas hakeri un Jūs palikāt bez graša kabatā. Tas, vai Jūsu dzīve turpināsies vecajās sliedēs, ir tikai un vienīgi atkarīgs no Jūsu pieņemtajiem lēmumiem, drosmes, un ticības savām spējām. Bet tad pēkšņi Jūs saņemat ziņu, ka pēc nepilna mēneša būs pasaules gals. To zina vien nedaudzi cilvēki pasaulē, lai nesāktos vispārēja panika. Un Jums ir ļoti paveicies, jo kāds bērnības draugs strādā NASĀ. Kā Jūs pavadītu savas dzīves pēdējās 30 dienas? No kā momentā atteiktos un kam veltītu savu laiku?

pasaules gals

Šis vingrinājums lieliski atspoguļo Tavas patiesās vērtības. Populārākās atbildes – es daudz vairāk laika pavadītu kopā ar savu ģimeni. Es izmēģinātu visu, ko esmu gribējis, bet kam ir pietrūkusi drosme, piemēram, izlektu ar izpletni. Es piedotu visiem pāri darītājiem un lūgtu piedošanu visiem, kurus esmu sāpinājis. Es ceļotu uz vietām, kur nekad neesmu bijis, bet kur vienmēr esmu vēlējis pabūt. Es no visas sirds censtos izbaudīt ikkatru atlikušo dienu!

Un tagad es uzdošu otru jautājumu – vai tiešām ir jāpienāk pasaules galam, lai Tu vairāk laiku pavadītu kopā ar savu ģimeni? Lai lūgtu piedošanu, vai lai realizētu savus kvēlākos sapņus? Lai aizceļotu uz tām pāris vietām, kur vienmēr esi vēlējies būt? Piefiksē visas savas atbildes! Ja Tu vēlies laimīgu un harmonisku dzīvi, tad pieliec visas pūles, lai jau no šī paša brīža tās kļūtu par Tavas ikdienas sastāvdaļu! Jo ja tā nav, Tu nedzīvo jēgpilnu dzīvi! Tu izdzīvo, lai, iespējams, kādreiz dzīvotu. Un, ja Tu vari uzlikt roku uz sirds un pateikt, ka nedz 100 miljoni, nedz pasaules gals neko nemainītu Tavā dzīvē, tad pavisam noteikti esi uz pareizā ceļa! Nāves tuvums liek mums ļoti skaidri izkristalizēt to, kas mums patiesībā ir svarīgi. Un visu nebūtisko mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem saburzām un izmetam.

“If today were the last day of my life, would I want to do what I’m about to do today. And whenever the answer has been, «NO» for too many days in a row, I know I need to change something.”

Stīvs Džobss savulaik, uzrunājot Stenforda universitātes absolventus, dalījās savās pārdomās par dzīvi. Viņš stāstīja, ka reiz esot dzirdējis citātu, kas skan, apmēram, šādi “Ja Tu katru dienu dzīvosi kā pēdējo, kādu dienu Tev izrādīsies taisnība”. Un šis citāts atstāja pamatīgu iespaidu uz Stīvu. Un viņš katru rītu esot piecēlies, nostājies pie spoguļa un uzdevis sev jautājumu – “Ja šī būtu manas dzīves pēdējā diena, vai es gribētu darīt to, ko šodien esmu ieplānojis?” Un ja vairākas dienas pēc kārtas atbilde bija “Nē!” – viņš zināja, ka ir laiks savā dzīvē kaut ko mainīt.

Viņš ir vienīgais no pieciem mana stāsta varoņiem, kurš vairs neatrodas uz šīs pasaules. Tomēr viņš katru dienu centās sekot savai kaislībai, un tas rezultējās ar tādiem panākumiem, kas ļaus viņam mūžam dzīvot – mūsu prātos un atmiņās.

Rezumējot – Vai diploms ir panākumu garants?

Nē, taču patiesa aizrautība pret darbu noteikti ir. Ja no sirds mīlēsi savu darbu, Tu grūtībās nepadosies. Tu ar prieku pilnveidosies un būsi gatavs veltīt neskaitāmas stundas, lai sasniegtu savus mērķus. Pat brīvdienās. Ja nezini, ar ko dzīvē nodarboties, apsēdies klusumā un padomā, kas Tevi patiesi aizrauj. Un aizmirsti par naudu! Seko savām interesēm un kaislībām! Uzticies sev, Dievam vai liktenim, ka nākotnē viss izvērsīsies labi, pat ja pieņemsi nepopulārus lēmumus, sekojot nevis sabiedrībai, bet dodoties pašam savu ceļu! Ja darīsi to, kas Tevi patiesi aizrauj, ja ieguldīsi tajā laiku, ja pilnveidosies tajā, tad garantēju, ka gūsi pasaules līmeņa panākumus! Jebkurā jomā. Un ja diploms Tev var palīdzēt pietuvoties savu sapņu sasniegšanai – studē! Ja nē, tad velti neiznieko laiku un met augstskolai līkumu! Ja uzsāki studijas, bet saprati, ka tas nav priekš Tevis – maini studiju virzienus pēc iespējas ātrāk, vai arī pamet augstskolu! Ja Tev nav skaidrs, ko dzīvē darīt – paņem akadēmisko gadu! Varēsi atsākt studijas vēlāk, kad Tev būs skaidrs, ko dzīvē darīt, un ka studijas Tev to palīdzēs sasniegt. Visas atbildes ir Tevī! Uzticies savai sirdsbalsij!

Un ko Tu domā par šo rakstu?