Šis gan nebija mans pirmais ceļojums uz šo Vācijas metropoli. Tieši pirms gada biju tur viesojies Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Nu, ne gluži Berlīnē – Rostokā. Berlīni satiku ierodoties un aizdodoties (dodoties prom). Patiešām plaša un neizsmeļama pilsēta, kas kaut kādā mērā atgādina Rīgu, taču savā būtībā ir daudz pamatīgāka. Bet labi – ne par to..
Kādā pavisam parastā septembra dienā manā pastkastītē (digitālajā, protams) iekrita šāda ziņa –
“Vai manā dzimšanas dienā aizbrauksim uz Parīzi? Kaut uz vienu dienu?
Es gribu tikai aizlidot , apēst kūku un atpakaļ.”
Un kā Tu dāmai atteiksi? Bet vispār man tā likās forša un mazliet traka ideja ar nelielu spontānuma piegaršu. Par cik man patīk tvert piedzīvojumus aiz astes, tad arī šo nelaidu garām, un sākās potenciālo nokļūšanas iespēju analīze. Skaidrs jau no paša sākuma bija tas, ka braukšana te nederēs. Zināju no savas pieredzes, ka autobuss lielos attālumos nav tas pats komfortablākais pārvietošanās līdzeklis. Kad devos Erasmus apmaiņā, ceļu uz Berlīni mēroju tieši autobusā. Ap divdesmit stundām tas aizņēma. Esmu braucis arī lielākus attālumus – uz vienu, otru Francijas kalnu kūrortu pat 40 stundas. Tas nav forši. Tas nav jautri. Tas vienkārši prasa pacietību un izturību.
Lai nu kā, Parīze dzimšanas dienas datumā vairs nebija pieejama. Vai nu nebija reisu, vai tie bija pārāk dārgi, tāpēc sākām aplūkot potenciālās alternatīvas – Venēciju, Romu un Berlīni. Par cik Venēcija un Roma arī prasa zināmu diskomfortu – braucienu līdz Viļņas lidostai, un tas dāmai nepatika, tad palikām pie Berlīnes, kuras reisi un piedāvātās cenas lieliski sakrita ar mūsu vēlmēm un iespējām.
Dzimšanas dienā turp, nākamajā rītā atpakaļ.
Biļetes tika laicīgi rezervētas un tā diena pienāca samērā strauji – satikāmies Rīgas lidostā un piedzīvojums varēja sākties. Un piedzīvojums nebija tikai pati Berlīne, jo mana ceļa biedrene nekad dzīvē nebija lidojusi ar lidmašīnu, tāpēc pilnīgi viss, drošības pārbaudi ieskaitot, bija ierēķināms piedzīvojuma kategorijā. Par cik sprāgstvielas un ieročus apzinīgi bijām atstājuši mājās, tad drošības pārbaude noritēja gludi un jau tikai pēc mirkļa atrāvāmies no Tēvzemes, traucoties ar trīssimt kilometru stundā lielu ātrumu.
Atceros savu pirmo lidojumu – atceļā no tās pašas pieminētās Erasmus programmas. No Berlīnes SXF lidostas. Tas patiesībā bija diezgan interesants piedzīvojums un noteikti ir vērts vismaz bloga ierakstu, kuru kaut kad drīzumā arī veikšu. Man tas lidojums likās traks.
Bet šis manai kompanjonei neizraisīja īpašas emocijas. Dzelzs lēdija. Pusotra stunda un bijām Berlīnē. Laikapstākļi samērā drūmi, bet vismaz bez nokrišņiem. Un, galu galā, ko tad citu no klasiskas rudens dienas varētu sagaidīt? Par cik biju šajā lidostā grozījies pirms gada, tad bez problēmām atradām visas izejas un nepieciešamos transportus. Autobusa vadītājs laipni pastāstīja, kā mums rīkoties tālāk un Berlīnes piedzīvojums varēja sākties. Īstenībā man patīk, ja cilvēki ir laipni un izpalīdzīgi. Nu, tā no sirds izpalīdzīgi, nevis tikai pienākuma pēc. Pie mums to nākas novērot samērā reti. Kad atstājām autobusu – arī metro nebija aiz kalniem. Tas bija pāri ielai, ja esam precīzi.
Es laikam līdz galam nesapratu viņu transporta apmaksas sistēmu, tāpēc ar lidostā iegādāto biļeti vizinājāmies arī tālākajā ceļā pa pazemi. Un ne reizi vien. Dažādos virzienos. Cerējām, ka tur, pazemē, kontrole mūs negaidīs starp pieturām. Kad nonācām mums vajadzīgajā pieturā un iznācām no tuneļa, uzreiz atpazinu kafejnīcu, kas atradās tam līdzās. Pirms gada tur biju dzēris lielisku ingvera tēju. Bet tas nebija mūsu galamērķis. Čekpoints. Mums bija jāatrod viesnīcu. Un, tici vai nē, tas nebija viegli. Kad nonācām adresē, kurā biju rezervējis mums numuriņu, sapratām, ka Te nav nekādas viesnīcas. Uz mirkli pat prātā iešāvās doma, ka esam piečakarēti, taču, kad uzgriezu numuru (uzspiedu), atbildēja viesnīcas apartamenta saimniece, un mēs ātri vien precizējām visas neskaidrības. Viņa runāja angliski, bet ar baigo akcentu. Bet tas visu padarīja vēl interesantāku. Izrādās, ka tā nav nekāda viesnīca, bet privātpersonai piederošs dzīvoklis. Tas atradās vienā no ēkas augšējiem stāviem. Patiesību sakot, skaists dzīvoklis, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz Berlīnes centra jumtiem. Mums ierādīja lielisku istabu. Saimniece mitinājās blakus istabā, un pa dzīvokli nemitīgi klaiņoja tā galvenais uzraugs – suns. Liels, bet sirsnīgs.
Iečekojāmies, atstājām somas un devāmies atpakaļ pilsētā – kūkas meklējumos. Kontroli nesastapām. Mūsu galamērķis bija kāds lielveikals, saukts par Mall of Berlin. Patiešām milzīgs lielveikals – vairākos stāvos un pat ēkās. Paklaiņojām, iepirkāmies un tad devāmies izdarīt to, kādēļ vispār šeit bijām ieradušies – apēdām kūku. Par cik pastaiga bija gara – lielāku baudu par kūku sagādāja iespēja atvilkt elpu.
Kaut kur vēl pastaigājām, kaut ko vēl padarījāmies un dziļā tumsā ieradāmies mūsu apartamentā. P.S. Tur bija arī lieliska vannasistaba! Nē, nopietni – skaists, zināmā mērā grezns dzīvoklis, visādas maziņas ekstras no īpašnieces puses, un tas viss tikai par 39 eur. Tas bija lielisks piedāvājums ar lielisku servisu, un esmu piefiksējis saimnieces kontaktus. Ja vēl kādreiz došos uz Berlīni – nakšņošu tieši tur!
Piedzīvojumu noslēdza agra celšanās un mantu pakošana. Metro līkloči pa Berlīnes tuneļiem, un galā spīdēja autobusa pietura. Čiks un gatavs – sēdējām lidmašīnā. Nu, ne gluži.. Pirms drošības pārbaudes bija milzīga, patiešām milzīga rinda. Kad to izstāvējām, tad atlika samērā maz laika līdz lidojumam, bet tad izrādījās, ka mūsu vārti atrodas pavisam citā lidostas galā. Sekoja riktīgs skrējiens un darbinieku iztaujāšana, līdz nokļuvām īstajā vietā. Paspējām. Un drīz vien es atkal soļoju pa Rīgas ielām. Tā bija tāda ļoti dīvaina sajūta – kā sapnis. Vakar no rīta es gāju pa šo pašu ielu uz veikalu, šorīt eju pretējā virzienā – uz mājām.
Un tam visam pa vidu lidmašīnas, metro, Berlīne un kūka.
