Neaptveramais Itālijas kontrasts

Publicēja 2017. gada 21. martsCeļošana, Mana dzīve

Pirms ne tik ilga laika perioda man bija tas gods viesoties Itālijā. Šī bija kāda trešā vai ceturtā reize, kad manas kājas mina šo zemi, taču šoreiz tas bija krasi atšķirīgā formātā. Parasti tie ir kalni, snovbords, slēpņošana un kripatiņa alpīnisma, taču šoreiz man līdz bija ričuks, un sniega vietā bija palmas un kaktusi. Divu nedēļu piedzīvojums un šeit neliels stāsts par tajā pieredzēto. It kā pagājis pusgads, tomēr atmiņas par piedzīvoto joprojām ir spilgtas.

Roma – Neapole – Salerno

Trīs iespaidīgas Itālijas pilsētas, kam kopīgas ir divas lietas – tās atrodas tuvu Vidusjūras krastiem un tajās visās es paviesojos man neierastā formātā – braucot ar ričuku. Šo piedzīvojumu organizēja Andris Tālmanis, kurš pulcēja ap četrdesmit interesentiem. Mārupē tika izjaukti un sapakoti mūsu ričuki, kurus viņš transportēja uz Romas piepilsētu, tikmēr mēs turp lidojām ar lidmašīnu. Kad nolaidāmies – ričuki jau bija braukšanas kārtībā un piedzīvojums varēja sākties. Mērķis bija baudīt saulaino Itālijas piekrasti, pamazām virzoties uz mūsu galamērķi – Salerno, kas ir tipiska Itālijas ostas pilsēta. Katru vakaru mūs noteiktā punktā sagaidīja Andra vadītais auto ar kravas piekabi, kurā atradās teltis un pārējās mantas, ko būtu neērti staipīt līdz. Katru vakaru mūs sagaidīja siltas vakariņas, un rītus sākām ar bagātīgām brokastīm. Šādi mērojām ap 700 kilometriem, pa ceļam baudot visdažādākos piedzīvojumus.

Velo Ceļojumi

Launags nelielā piejūras restorānā. Mans ričuks un Vidusjūra.

Mani iespaidi bija visnotaļ raibi – ļoti pārsteidza neaptveramais Itālijas kontrasts – starp kultūru un vājprātu, starp nabadzību un privātām operas izrādēm villu pagalmos. Šīs divas nedēļas man allaž paliks atmiņā!

Atšķirīgā daba

Septembra izskaņa un oktobra pirmās dienas. Latvijā un Lietuvā, no kuras izlidojām, bija sācies drēgnais rudens, taču jau pa lidmašīnas lodziņu bija redzams, ka ielidojam atpakaļ vasarā. Mēs nolaidāmies Romas piepilsētā ar nosaukumu Ciampino. Pēc lidmašīnas durvju atvēršanas kā pirmais mūs sagaidīja siltais Vidusjūras gaiss. Bez liekām pārdomām devāmies uz norunāto tikšanās vietu – vairākus tūkstošus gadu senu ceļu, kas atradās netālu. Tur bija izkrauti un saskrūvēti mūsu ričuki. Jau pirmajā noietajā kilometrā ar lielām acīm vēroju man tik neierasto dabu – jocīga paskata priedes ar čiekuriem, kas izmērā līdzinās maza bērna galvai. Šur un tur pavīdēja pirmie kaktusi. Tos biju redzējis tikai Botāniskajā dārzā un puķupodiņos mājās. Un vīnogas, kuras neēdām, jo tās tuvākajā ceļā solījās būt kuplā skaitā.

Ja vēlies izbaudīt ko līdzīgu, tad noteikti iemet aci šajā lapā! Veloceļojumi.lv 

Tuvāko nedēļu laikā šie iespaidi tikai auga – bezgalīgas kivi plantācijas, vīnogu lauki, savvaļā augoši mandarīni un citroni. Romas centrā augoši hurmu koki, ap kuriem lidinās koši savvaļas papagaiļi. Milzīgie agavju ziedi, kas savā izmērā pārsniedz vidējā latvieša mājas augstumu. Neredzēti ziedi un augļi, dzelkšņainu krūmu ieskauti. Un ir lieki pieminēt tirkīzzilo Vidusjūras ūdeni un klinšainos krastus. Bija dienas, kad temperatūra pārsniedza pat trīsdesmit grādus, bet tas viņiem skaitās rudens. Tādā aukstumā neviens pat neiet peldēt. Tomēr mums pat t-kreklos bija karsti.

Vidusjūra un apslēptie dārgumi

Vidusjūru klātienē un ar savām acīm ieraudzīju pirmās dienas noslēgumā. Pārsimts metrus no krasta bija ierīkota mūsu pirmā nometne un tika gatavotas vakariņas. Diena bija skarba, un, kaut arī tā iesākās ļoti bezrūpīgi, ripojot pa Romas piepilsētu senajām ielām, apbrīnojot senās villas un vēstures pieminekļus, tās turpinājums bija reāla maldīšanās.

Ceļojumos man allaž līdz ir GPS, jo joprojām esmu geocaching fans, tomēr pat tas mums nepalīdzēja. Četrdesmit cilvēku lielā armija bija sadalījusies mazās interešu grupiņās un devās kur kurais, jo tikai nometnes vieta mums visiem bija kopīga. Tad nu strupceļā satikām vēl dažus divriteņu latviešus, kas, līdzīgi kā mēs, sprieda par tālāko ceļu un izkļūšanas iespējām. Gaisā virmoja ideja par daudzu kilometru atpakaļceļu, jo esošā situācija bija kritiska. Mūsu priekšā bija automaģistrāle ar pāris rosīgiem viaduktiem. Bija skaidrs, ka šīs infrastruktūras daļas izmantošana labākajā gadījumā beigsies ar karstasinīgo itāļu taurēšanu. Sliktākajā variantā draudēja sods vai reāla avārijas iespēja. Vairums nobalsoja par riskantāko scenāriju, un spriedze varēja sākties. Par laimi – viss beidzās labi un bez cietušajiem.

Vidusjūras saulriets

Klasisks vakara noslēgums – pasakains saulriets virs Vidusjūras plašumiem.

Kad nonācām galā, mūs sagaidīja silts un vienlaikus arī veldzējoši vēss jūras vējš, ar lielisku saulrietu. Tā bija kā balva par veiksmīgu nonākšanu galā. Es nekad agrāk nebiju redzējis šo jūru klātienē, tāpēc nebija pat divu domu – uzreiz pēc vakariņām devos uz peldi. Bija iestājusies tumsa, un jūrā bangoja viļņi. Noteikti ne vētras lieluma, bet daudzkārt lielāki, pie kādiem biju pieradis mūsu pašu Baltijas jūrā. Ūdens bija silts kā svaigi slaukts piens. Šķiet, mums pat ezeros nav tik silts ūdens. Viļņi bija tik lieli, ka tie no vienas puses Tevi sit atpakaļ krastā, bet no otras – to radītā, atpakaļ plūstošā straume Tevi sūc jūrā kā vakuums. Nemaz negribēju domāt, cik cilvēkiem šī straume iezīmēja pēdējo peldi mūža, taču negribēju domāt arī par kāpšanu ārā. Tas bija super! Pēc peldes sekoja fiziskais treniņš un auksta duša.

Mūžīgā slēpņošana

Slēpņošana (angliski – geocaching) ir mans hobijs jau kopš 2009. gada sākuma. Tas allaž ir bijis kā motivācija novirzīties no klasiskā ceļojuma kursa un apskatīt ko jaunu un citiem nezināmu. Arī šoreiz ar mani bija mans uzticamais GPS, kurā bija ielādēti pāris tūkstoši ceļojumā atrodamie slēpņi. Katrā valstī ir savas slēpņošanas tradīcijas, tāpēc ārzemniekiem vienmēr kastes būs grūtāk atrast kā vietējiem. Slēpņošana noteikti nav mans pašmērķis, tomēr tā allaž ir motivējusi piecelt dibenu un doties piedzīvojumā. Šis ceļojums nebija izņēmums, un manā kartē atradās divu veidu punkti – katras dienas galamērķis un paceļam atrodamie slēpņi. Tieši slēpņošana bija man kā gids, kas ļāva apskatīt netradicionālus objektus, izlasīt to stāstu. Ceļš pēc slēpņa allaž ir neprognozējams, un tas nereti beidzas ar piedzīvojumu.

Slēpņošana

Tipisks Itālijas slēpnis – neliels trauciņš ar blociņu un rakstāmo, kas paslēpts kaut kur nomaļus.

Un štrunts par tām kastītēm! Man allaž svarīgāks ir process – došanās pēc kastītes. Redzētais un izjustais. Kastīte ir tikai motivācija turp doties. Viss pārējais ir paša rokās. Un kas tikai nav redzēts šajos gados.. Kur tik es neesmu uzkāpis un ielīdis.. Pēdējā dienā, kad bijām atgriezušies Romā, teicu sev, ka šis hobijs paliks Itālijā, ka neredzu vairs tam jēgu, tomēr, pēc pusgada pārtraukuma, pielogoju šajā ceļojumā atrastos un izliktos slēpņus. Varbūt tas nozīmē, ka tas nebija punkts, bet gan komats. To rādīs laiks, bet vismaz itāļiem tika kripatiņa no mūsu kultūras!

1000 zvaigžņu viesnīca

Man ārkārtīgi paveicās, jo aizmirsu Rīgā telti. Sākumā tas draudēja ar lielām nepatikšanām, taču ir jāmāk ātri pielāgoties apstākļiem! Šo divu nedēļu laikā man bija iespēja gulēt visdažādākajās vietās – lidostas iekšpusē, lidostas ārpusē, automašīnas kravas kastē, viesnīcā, pamestā dzelzceļa stacijā, zem klajas debess, kempinga būdiņā un arī pamestā graustā, jūras krastā. Tas nozīmē, ka man ir piepūšamais tepiķītis, silts guļammais un visa plašā pasaule var pildīt telts funkciju. Tas nozīmē svaigu gaisu, bezrūpīgus vakarus un rītus, jo nav jādomā, kur un kā uzcelt telti, kad to nojaukt utt. Jā, iespējams, ka nav prāta darbs gulēt zem klajas debess Itālijas noziedzīgākajā daļā, tomēr tas bija forši un atmiņā paliekoši. Un tas ir brīdis, kad diskomforta zona kļuva par komforta zonu. Man patika!

Interneta medības

Mēs esam pieraduši pie ātra un ērti pieejama bezmaksas interneta. Problēma tā, ka daudzas valstis no mums šajā ziņā stipri atpaliek. Bezvadu internets tur ir kaut kas ekskluzīvs, un nākas piestāt pie neskaitāmām kafejnīcām, lai pieslēgtos globālajam tīmeklim. Iespējams, ceļojuma laikā nemaz nebūtu kaut ko tādu jādara, tomēr man darbs tāds. Un arī darbs man kā hobijs, tāpēc šie hobiji lieliski viens otru papildina! Ļoti ceru, ka dažu gadu laikā tā varēšu pavadīt katru dienu – ceļojot un paralēli taisot naudu. Vienu mēnesi Portugālē, pēc tam Taizemē, Islandē, un pārmaiņas pēc arī Rīgā. Un jūtu, kā pamazām tuvojos šādam dzīvesveidam. Tāpēc jā – internets man ir svarīgs, un tā atrašana nereti rada galvassāpes, tomēr tas atkal ir sava veida piedzīvojums. Paralēli var redzēt jaunas vietas, iepazīties ar jauniem cilvēkiem.

Itālija no cita skatu punkta

Laiks pieķerties arī tai stāsta daļai, kas nav viscaur jauka un krāsaina. Biežāk mēs ievērojam to, kas mums neiet pie sirds. Un Itālija mani pārsteidza ar neaptveramu kontrastu. Haotiska satiksme, pamestas pilsētas, uzmācīgi ielu tirgotāji, atkritumu kalni un prostitūcija. Tā ir tikai maza daļa no tā, ko redzēju ar savām acīm. Es nevaru teikt, ka tas ir slikti, jo viņiem daudz kas no tā liekas pašsaprotami. Tā ir kultūras sastāvdaļa, tomēr man tas likās gana traki, lai vēlētos ar piedzīvoto padalīties. Tālāk aprakstītais liek man Latviju uzlūkot kā sapņu zemi!

Viesnīca Vezuva pakājē

Viena no daudzām pamestām viesnīcām Vezuva pakājē. To pamazām manto nepaturamā daba.

Ir grūti izvirzīt kaut kādu universālu hipotēzi, kādēļ lietas notiek tā, kā notiek, tomēr man ir savs viedoklis par daudzām no šī reģiona problēmām. Es uzskatu, ka bēgļi (migranti) ienes zināmas pārmaiņas.

Pamestās pilsētas

Ceļojuma sākums bija īpaši skaists gan no dabas, gan kultūras viedokļa, taču, jo vairāk tuvojāmies Neapolei, jo skaudrāka kļuva realitāte. Tumšas ādas krāsas laimes tīkotāji, kas redzami arvien kuplākā skaitā. Dažbrīd pat no desmit satiktiem cilvēkiem deviņi ir melnādaini. Bet tā pati par sevi nav problēma. Mani neuztrauc cilvēku ādas krāsa, tomēr bija vērojama korelācija starp apkārtējo vidi un šo ieceļotāju īpatsvaru. Neesmu drošs, vai viņu motivācijai par pamatu ir kara šausmas vai ekonomiski apsvērumi, tomēr viņi labprāt pārceļas uz dzīvi vietās, kur nauda nav problēma. Bet, acīm redzot, vietējiem iedzīvotājiem gan ir problēma un tā ir šo ieceļotāju paskatā, tādēļ itāļi migrē prom. Un šādā veidā tiek pamestas veselas pilsētas un ciemi. Patiešām skaistas vietas, kas pamazām pārvēršas gruvešu kaudzē. Šīs pilsētas atgādina spocīgas vesterna filmu ainas ar tukšām un putekļainām ielām. Šo cilvēku bagāžā nav kārtības un apbrīnojamas kultūras.

Prostitūtu armijas

Ceļojuma otrajā dienā redzēju divas vai trīs melnādainas dāmas, kas sēdēja ceļmalā uz soliņa, un, patvērušās zem saules sarga, nepacietīgi vēroja garām braucošās mašīnas. Ejot dienām, bija vērojams šo dāmu skaita eksponenciāls pieaugums. Tuvojoties Neapolei, nepārspīlējot, viņas stāvēja ik pēc 50 metriem, un viņu skaits bija mērojams simtos. Bez rasisma, vienkārši fakti – tikai viena no viņām bija ar baltu ādas krāsu. Šie cilvēki ierodas Eiropā ar vīziju par skaistu un pārtikušu dzīvi, taču šāda ir realitāte. Dienišķo iztiku viņas nopelna ar kājstarpi. Tikmēr viņu vīrieši sēž ielu malās nelielos bariņos un ar mazliet naidīgu aci nopēta mani un manu ričuku. Jūs nevarat iedomāties, cik ātri spēju nokļūt nometnē, jo bija patiešām liela motivācija neapstāties pat pačurāt. Tieši tik briesmīgi man tas viss likās.

Neapole. Kārtējais pamestais benzīntanks. Visa zeme ir nosēta ar atkritumiem. Un tur tā ir praktiski visur!

Un šie cilvēki līdz paņem ieradumus, kas Eiropai var likties visnotaļ sveši. Šī kultūra pārņem pilsētu, pamazām to degradē un tad atstāj tukšu, sekojot itāļiem un potenciālajām peļņas iespējām. Vismaz tāds iespaids man radās.

Atkritumu kalni un piramīdas

Es nekad nespēšu uzrakstīt to, cik daudz tur bija atkritumu. Un tā pati manis jau iepriekš minētā korelācija. Atkritumu kalni bija vērojami visur – pilsētās, ceļmalās, jūras krastā. Visur! Goda vārds – Neapoles tuvumā ceļmalās bija pat pusmetru biezs atkritumu slānis. Vesela Itālijas daļa ir kā milzīga izgāztuve. Tāda ir vietējo iedzīvotāju kultūra – ja kaut kas tiek patērēts, tad iepakojums turpat uz vietas tiek nomests zemē. Un man nav ne jausmas, kur atrodas sētnieki, jo bija skaidri redzams, ka neskaitāmi atkritumi tur mētājas jau gadiem. Un īpaši labi man atmiņā paliks pastaiga pa Neapoles priekšpilsētu pludmali. Apmēram, desmit, piecpadsmit metru attālumā no krasta viss ir nosēts ar izskalotiem atkritumiem. Es eju un brīnos, kas tik tur nav atrodams. Un tā desmitiem kilometru garumā. Acīm redzot, tur pilnīgi normāli ir atkritumus sviest jūrā, nevis vest uz izgāztuvi. Tur, visdrīzāk, tādas nemaz nav.

Atkritumi jūras krastā

Vienā brīdī neizturēju, izvilku GPS un uzņēmu foto. Un tas nebūt nav tas trakākais moments…

Man ir bail pat iedomāties, kas notiks ar šo reģionu pēc gadiem. Patiešām fantastiska dabas ainava! Siltums, augļi, jūra un saule. Un to visu pamazām pārņem šis melnais mēris. Es no sirds ceru, ka Latvijai tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta un vēsais klimats būs par labu vairogu cīņā pret to, ko redzēju Neapolē. Es nevienu nenosodu, nekurinu naidu, nesēju bailes. Es tikai saku, ka priecājos par to, ka mums ikdienā nav jāredz šādus skatus. Un visi tie bēgļu aizstāvji.. Esmu bijis daudzās valstīs, kuras skar šī problēma, un tā izpaužas ļoti līdzīgi. Tur nav nekā skaista vai cēla. Rezultāts pēc desmit gadiem būs šāds it visur. Eiropa, turies!

Haoss ir vēl neizprasta kārtība

Es biju gar zemi, kad saskāros ar itāļu braukšanas kultūru. Tam nav nekāda sakara ar migrantiem, bet tas bija riktīgs kultūršoks! Radās iespaids, ka taurē viņi daudz biežāk, nekā spiež gāzes pedāli. Pēc kādas tūkstošās reizes es sapratu, ka tas nav domāts kā “idiot, ko Tu te vandies ar savu divriteni, pisies malā!” bet gan “uzmanies, es braucu Tev garām”. Esmu pārliecināts, ka ātrumu ierobežojošajām zīmēm ir tikai dekoratīva funkcija, jo šo 700 kilometru garumā nebija ceļa posms, kur autovadītāji nebrauktu divreiz ātrāk par atļauto ātrumu. Nepārspīlējot! Policija stāv ceļa malā un var ar aizvērtām acīm noturēt ikvienu un uzlikt sodu. Arī policija tur pildīja vairāk dekoratīvu funkciju.

Vidēji, katra trešā automašīna bija cietusi ceļu satiksmes negadījumā – nolauzti spoguļi, sašvīkāti sāni, sabuktēta aizmugure, izsisti lukturi. Viņu braukšanas stils ir patiešām nenormāls, un mikro līmeņa avārijas tur notiek uz katra stūra. Un, pat ja viena mašīna saskrienas ar otru – policiju neviens nesauc. Tā tur ir ikdiena. Neapoles apkārtnē neredzēju nevienu luksus klases automašīnu. Un es nojaušu iemeslus… Un tur ir pavisam normāli tas, ka ja pārbāztā ielā uz vienvirziena joslas apturi savu auto, lai parunātos ar kādu čomu, kas iet garām. Un aiz tevis veidojas korķis un visi taurē. Un tas ir ok, ja automašīnu nenoparko līdz ar ceļa malu, bet pusi atstāj uz joslas, un visi ar mokām Tev brauc garām. Un tūkstošiem motorolleru un mopēdu kā cirka mākslinieki manevrē starp to visu bardaku.

Mirkļu kolekcionārs

Mums nepieder nekas vairāk par šo mirkli! Un tikai mirkļu dēļ mēs dzīvojam. Atceros mirkli, šķiet, septītajā vai astotajā dienā, kad biju izritinājis tepiķīti pamestā dzelzceļa stacijā. Tas bija dienas brauciena attālumā no Neapoles. Bija jau satumsis, tomēr stacijā dega gaisma. Stacijas logi bija aiznagloti, taču daļa ieejas sastāvēja no aprūsējušām restēm, pa kurām lieliski varēja redzēt putekļaino un netīro stacijas iekšpusi. Tajā bija neskaitāmas lampas, kas dega cauri nakti. Goda vārds nekad nepateiktu, ka tā ir pamesta, ja nepieietu klāt. Arī sliedes pamazām sāka aizaugt ar zāli un krūmiem. Bet gaismas joprojām dega.. Perons zem stacijas jumta bija no cietas gumijas. Bet galvenais, ka tur bija jumts virs galvas, jo tas ir svarīgi, ja esi bez telts. Gulēju pie pašas stacijas sienas un pamazām iemigu, klausoties operas skaņas, jo netāli esošā villā bija privāta balle. Galēji nabadzīgi un vienlaikus arī ekskluzīvi!

Es gulēju uz zemes pamestā dzelzceļa stacijā un klausījos operu dzīvajā.

Trīs vai četras dienas vēlāk es biju nonācis pilsētiņā ar nosaukumu Sorrento. Maza, bet ārkārtīgi skaista pilsētiņa ar senu vēsturi un bagātīgu kultūru. Šajā pilsētā aizsākumi ir meklējami ļoti garšīgam alkoholiskajam dzērienam ar nosaukumu Limoncello. Bet ne par to ir stāsts. Tā bija diena, kad nolēmu nolikt malā ričuku un mazliet pastaigāties.

Slepens ūdenskritums

Allaž pastaigas svešās zemēs man saistās ar slēpņu izlikšanu, tāpēc somā bija pāris konteinerīši, uzkodas un rokā – GPS. Es devos ekspedīcijā, lai atrastu īpašas, citiem nezināmas vietas. Gāju pa ceļu, līdz kādā klints iedobumā piefiksēju, apmēram, 100 metrus augstu ūdenskritumu. Tas nebija ar ūdeņiem bagātīgs, tomēr piesaistīja manu uzmanību. Nez bez grūtībām, nonācu tā pakājē, bet, kad neatradu slēpšanai piemērotu vietu – sekoju straumei. Tā mani veda cauri tumšam tunelim, un ūdenskrituma skaņa pieņēmās spēkā, kaut arī tas palika aiz muguras.

Sorrento pilsētiņa

Bilde nav mana, taču aptuveni raksturo šīs pilsētiņas skaistumu un šarmu.

Un tad es tur nonācu. Patiešām maģiska un slepena vieta – milzīgs pazemes ūdenskritums, kas gāžas lejā pa līkumotu, stāvu un gludu akmens plaisu. Kā atrakciju parkā. Tās bija tuneļa beigas, un caur krūmiem mazliet iespīdēja dienas gaisma, kas ļāva aplūkot šīs vietas varenumu. Par šo vietu noteikti zināja tikai retais! Un tur bija lieliska vieta slēpņa izvietošanai. Vēlāk atradu ceļu un nonācu tajā pašā vietā, tikai virszemē. No ūdenskrituma nebija ne smakas, taču bija dzirdama tā skaņa. To nebija iespējams saskatīt. Man likās, ka šis būs patiesi interesants slēpnis – uzņēmu koordinātas turpat uz ielas. Uzliku lielas piekļūšanas un grūtības zvaigznes, un ļaušu cilvēkiem atrisināt šo mistēriju – pašiem atrast ceļu pie ūdenskrituma, par kuru zina tikai retais. Bet tas mirklis, kad to ieraudzīju savām acīm.. Vēlos ar to dalīties!

Noslēgums

Ļoti neviennozīmīgs ceļojums un iespaidi. Kaut kur starp unikālu kultūru un noziedzību, kaut kur starp atkritumu kalniem un elpu aizraujošiem dabas skatiem. Esmu pārliecināts, ka kādreiz vēl šeit atgriezīšos. Sorrento pilsētiņā. Biju tur tikai divas dienas un palika iespaids, ka labprāt uzturētos ilgāk. Citur tā noteikti nebija! Esmu priecīgs, ka izdzīvoju. Tomēr kopumā šis ceļojums man ļoti patika! Nekad dzīvē nebiju tik daudz nobraucis ar ričuku. Man agrāk nepatika mīties kalnā, bet šoreiz es uzminos Vezuvā, un tad kā traks nesos lejā! Lai nu kā, gatavoju ričuku, jo jau šoruden došos piedzīvojumos uz Sicīliju! Cerams, ka arī šoreiz telts aizmirsīsies mājās! Un liels Tev paldies, ka izturēji un izlasīji!

Ja vēlies izbaudīt ko līdzīgu, tad noteikti iemet aci šajā lapā! Veloceļojumi.lv 

2 Komentāri

  • Agu Lapa saka:

    Kolosāls piedzīvojums Tev tur bijis. Paldies, ka forši aprakstīji un padalījies.
    Sorento es arī kādreiz gribētu redzēt.
    Nezināju, ka Neapole piedzīvo tādu bardaku..
    Nezinaju arī, ka Tu slēpņus izliec arī tik tālās zemēs! Super!

  • Skolnieciņš saka:

    Esmu īsts latvietis. Es jau esmu 17 gadus vecs Skolnieciņš. Visu savu dzīvi un pat vairāk (tos 9 mēnešus es pavadiju Latvijā) es pavadu Latvijā. Esmu īpaši zema sociāla ranga persona, tātad Latvijas robežas es nepametīšu. Man nav naudas. Nesaprotu ko var darīt četras reizes Itālijā, ja Latvijā ir pagrimums. Laukos ir nabadzība. Šovasar es strādāšu, man jau ir darba līgums un ir saskaņoti dokumenti ar NVD. Man pat ir sanitārā grāmatiņa. Tik ar sapelnīto pietiks, lai izdzīvotu. Ko darīt, ja no Latvijas emigrē? Vismaz LPSR laikos nevienu nelaida prom, izņemot izredzētos. Ko dod Latvijai ES? Vienīgā jēga ir tā, ka Putinam Latviju nenozagt. Citādi ES un NATO tik naudu rij. Nu, tāda ir Latvijas brīvības cena. Būs jādod meslus jeb nodevas Eiropai. Skumji, ka citi jaunieši aktīvi dodas prom no Latvijas. Pat citu ceļojumi mani apbēdina. Līdz 2014.g. beigām es dzīvoju ar 117€. Man pat ceļošana nav sapņos. Manuprāt, ceļošana ir izšķērdība, kas apdraud izdzīvošanu un nākotni. Tagad es iztieku ar 240€. Pārējā nauda jeb atlikušie 6€ no valsts stransfēriem paliek vecākiem. Man ar šo naudu pietiek dzīvei, bet citām lietām ar to ir par maz. Iztikt no transfēriem ir slikti, labklājības tur nekad nebūs. Eitanāzijas pote būtu cēlsirdīgāka. Tā Skolnieciņš Latvijā dzīvo. Es Latviju nepametīšu…
    Cieņā, Skolnieciņš
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙁
    ®Skolnieciņš
    Skolnieciņš™

Un ko Tu domā par šo rakstu?