Lāzertags un Kripatiņa Jautrības

Publicēja 2017. gada 13. martsMana dzīve

Atceros, it kā tas būtu noticis vēl vakar – saņēmu uzaicinājumu uzspēlēt lāzertagu. Tas notika sešpadsmitā gada četrpadsmitajā augustā. Plānotā spēles norises vieta – Rīga, Arkādijas parks. Saģērbos kārtīgās kamoflāžas drēbēs, jo kas gan būtu lāzertags bez maskēšanās, un devos uz norunāto tikšanās vietu. Neilgi pirms ierašanās saņēmu zvanu, ka plāni ir nedaudz mainījušies, un spēle norisināsies Mārupē. Pēc minūtēm piecpadsmit piebrauca Toms, iekāpu mašīnā un varējām doties turp. Nebija ne jausmas, kas mani tur sagaidīs, bet solījās būt forši!

Vai vēlies uzspēlēt lāzertagu? Tad noteikti ieskaties – Rīgas Lāzertags 

Kopumā mašīnā bijām pieci cilvēki. Vēl bez manis un Toma tajā atradās brāļi Ziemeļi un meitene vārdā Vladislava, kas bija draudzene jaunākajam no brāļiem. Nonākuši galā konstatējām, ka neesam vienīgie spēlēt gribētāji. Mārupes armijas bāzes teritorijā atradās vairāki airsoft spēlētāji, kas ar aizdomīgu aci mūs nopētīja. Šķiet, viņiem uzreiz bija skaidrs, ka neesam ieradušies sēņot vai lasīt ogas. Uzsākām sarunu un uzzinājām, ka šie cilvēki daļu no teritorijas īrē savām vajadzībām – viņi par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību organizē airsoft spēles draugiem un citiem spēlēt gribētājiem. Par cik viņi jau taisījās doties prom, mēs sarunājām, ka šovakar varēsim uzspēlēt viņu laukumā bez maksas.

Lāzertags Mārupes armijas bāzē

Spēles laukums bija neliela, vienstāvu kazarmu ēka, priežu, bērzu un dažādu krūmu ieskauta. Pamesta, protams. Kārtējais Padomju mantojums, kas pamazām iet nebūtībā. Bez logiem un durvīm, taču ar atsevišķiem šķēršļiem iekštelpās un riepu krāvumiem ēkas ārpusē. Vērām vaļā bagāžnieku un ņēmām ārā spēlei nepieciešamo ekipējumu. Drīz vien ieradās mūsu papildspēki – Toma draugi. Šķiet, trīs džeki un divas meitenes. Vecākais no Ziemeļu brāļiem – Miķelis, novadīja nelielu instruktāžu par spēles noteikumiem un to, kā apieties ar lāzertaga ieročiem.

Kas ir lāzertags?

Lāzertags – tā ir spēle. Izklaides formāts un zināmā mērā arī sporta veids. Spēle kaut kādā ziņā atgādina peintbolu, tādēļ tās alternatīvais nosaukums ir lāzerpeintbols, tomēr tā to saukt nav pareizi. Vārds “lāzerpeintbols” sevī ietver vārdu “peintbols”, bet šis vārds ir aizguvums no angliskā paintball, kas latviski nozīmē – krāsu bumba. Lāzertagā netiek šauts ar krāsu bumbiņām, bet gan lāzera stariem. Tomēr šāds spēles nosaukums tiek izmantots, lai nezinātājiem būtu vieglāk uztvert spēles procesu un pamatdomu, jo salīdzinājumam tiek izmantotas jau viņu esošās zināšanas par peintbolu. Tādā veidā cilvēks daudz ātrāk saprot, ap ko lietas grozās. Peintbols, tikai ar lāzera stariem. Elementāri, vai ne?

lāzerpeintbols

Šī spēle sevī ietver modernas lāzera tehnoloģijas – ieročus, kas vizuāli atgādina īstos, un lāzerstaru uztvērēj-sensorus, kas tiek stiprināti spēlētājiem uz galvām. Precīzs šāviens tiek fiksēts pat 250 metru attālumā, pretstatā peintbolam, kur precīzs šāviens stiepjas vien trīsdesmit, trīsdesmit piecu metru attālumā. Airsoftā nedaudz tālāk – ap astoņdesmit metriem. Tomēr, pretstatā abiem iepriekšminētajiem lāzerpeintbola brālēniem, lāzertaga spēles procesā nav iespējams gūt traumas, brūces vai kaut ko tamlīdzīgu. Lāzera stars, pat nokļuvis acīs, neradīs pat mazākos draudus veselībai.

Un piedzīvojums var sākties

Īsti nezināju, ko no šī vakara sagaidīt, taču tas izvērtās daudz aizraujošāks, nekā biju gaidījis. Mēs sadalījāmies divās komandās. Katrai komandai bija sava bāze. Bāzes atradās abos ēkas galos, un pēc būtības sastāvēja no ierīces, ko dēvē par aptieciņu. Tā ir melna, biezas grāmatas izmēra metāla kaste, ar lielu sarkanu pogu un led displeju. Ja spēles procesā tiec nošauts, Tev ir jāatgriežas savā bāzē, jānospiež sarkano pogu, jātur piecas sekundes, līdz displejs ziņo, ka turēts ir gana, un Tu saņem savas dzīvības, pilnu aptveri un spēle var turpināties. Arī šī iemesla dēļ man lāzertags liekas saistošs. Ne mirkli nav jānīkst malā un jāgarlaikojas, pretstatā peintbolam, kur tas ir neizbēgami.

Gan ēkas iekšpusē, gan ārpusē tika izvietoti trīs kontrolpunkti, kas varētu atgādināt divarpus litru kolas pudeli, tikai kamoflāžas ietērpā. Kontrolpunkta augšpusē atrodas sensors, kurā ir vertikāli jāiešauj no augšas. Ja tas ir izdarīs spēlētajam dzīvam esot, tad kontrolpunkts iedegas attiecīgās komandas pārstāvja krāsā, proti, zilā vai sarkanā. Tāds arī ir spēles uzdevums – dzīvam tikt līdz kontrolpunktam un to “ieņemt”. Brīdī, kad kontrolpunkts iedegas Tavas komandas krāsā, tas sāk skaitīt laiku. Ja iešauj pretinieks, tad Tavas komandas laiks tiek iesaldēts līdz brīdim, kad atkal raidīsi vertikālu šāvienu. Tas nozīmē, ka Tev ir jāstāv blakus kontrolpunktam, lai to “ieņemtu”. Lai nu kā, mērķis ir noturēt kontrolpunktu savas komandas krāsā, kopsummā, sešas minūtes. Tad tas skaitas kā “ieņemts” un “noturēts”, un cīņa notiek tikai par atlikušajiem kontrolpunktiem. Uzvar tie, kas ir “ieņēmuši” un “noturējuši” vismaz divus no trim punktiem.

Hameleons uz jumta!

Man ārkārtīgi patika fakts, ka ēkai visapkārt auga krūmi. Tas nozīmēja, ka pateicoties savam kamoflāžas kostīmam varēju justies kā zivs ūdenī. Un ar to vēl nepietika – izmantojot krūmus,  es uzkāpu uz ēkas jumta, klusām aizlavījos līdz otram ēkas galam, un, maskējoties uz krūmu galotņu fona, klusi un nemanāmi no muguras izšāvu pretiniekus. Atceros Miķeļa apstulbušo sejas izteiksmi, kad pēc kādas piektās atdzīvošanās reizes, izskrējis no ēkas viņš atkal momentā tika nošauts. “No kurienes??!” viņš apmulsis, klusu pie sevis teica. Es atrados dažus metrus no viņa uz jumta, un centos noturēt smieklus. Šādā veidā mēs izspēlējām vairākus raundus, katra raunda beigās mainoties pusēm. Pamēģinājām arī alternatīvas spēles iespējas – citu misiju. Tā bija ēkas ieņemšana. Tā bija iespaidīga!

lāzertags

Ēkas ieņemšanas misijas laikā atdzīvoties nav atļauts. Ja Tevi nošauj – sēdi malā un gaidi nākamo raundu. Jā, kā peintbolā. Viena no komandām atrodas ēkas iekšpusē, ieņem pozīcijas un noslēpj vienu no kontrolpunktiem. Pārējie kontrolpunkti šajā misijā izmantoti netiek. Otra komanda dodas simtpiecdesmit metru attālumā no ēkas. Pēc starta signāla vieni saglabā savas pozīcijas, bet otri no visām pusēm cenšas nemanīti pielavīties ēkai, neitralizēt pretiniekus un atrast noslēpto kontrolpunktu. Ja kontrolpunkts tiek atrasts un tajā tiek iešauts ātrāk nekā piecu minūšu laikā pēc starta signāla, tad ēkas ieņēmēju komanda uzvar, bet ja tas izdarīts netiek, tad uzvar ēkas sargātāju komanda. Ēkas sargātāji uzvar arī tad, ja nošauj visus ēkas ieņēmējus, pirms tie atrod kontrolpunktu. Arī šeit baudīju savas kamoflāžas priekšrocības. Man liekas, ka lāzertags šādā vietā ir patiesi fantastisks! Forši ir arī iekštelpu parkā, bet šis bija amazing!

Spēles noslēgums

Nemanot bija aizritējušas piecas stundas. Spēle mūs tā bija pārņēmusi, ka laiks bija paskrējis vēja spārniem. Bija iestājusies tumsa un nebija vairs iespējas saskatīt pretiniekus, tāpēc spēli beidzām. Spēles beigās ar datora palīdzību tika lejupielādēta visu spēlētāju statistika, kas turpat uz vietas tika arī skaļi nolasīta. Kaut arī šī bija mana pirmā lāzertaga spēle, un ieroci rokā biju turējis tikai vienu reizi, jau minētajā peintbolā pirms daudziem gadiem, statistika rādīja, ka esmu saņēmis visaugstāko reitingu, kas nozīmē, ka biju tā vakara labākais spēlētājs. Spēles azarts, labā statistika un bērnībā nerealizētās kariņa iespējas laikam bija par pamatu tam, ka šo nodarbi momentā un no sirds iemīlēju. Līdzīgi, kā mani iemīlēja ērce, ko, pašam nezinot, biju noķēris, lavoties caur krūmiem, kādā no ēkas ieņemšanas misijām. Ērce tika izrauta un atlaista atpakaļ savā dabiskajā vidē, un vakars bija beidzies. Sasvīdis un netīrs pēc pusnakts ierados mājās.

Vai vēlies uzspēlēt lāzertagu? Tad noteikti ieskaties – Rīgas Lāzertags 

Laikam jau labākais šajā visā bija tas, ka tiku uzaicināts LASERDOG komandā, un kļuvu par līdzīpašnieku parkam, ko atvērām mēnesi vēlāk. Un lāzertags tika spēlēts vēl, un vēl, un vēl.. Un, tici vai nē, tas neapnīk. Joprojām spēlēju un baudu procesu! Labāk par bērnības kariņu, labāk pat par Counter-Strike! Cik forši ir tad, ja dzīvē darām to, ko mīlam. Žēl, ka mani ceļi ar LASERDOG šķīrās, taču mīlestība pret spēli būs nemirstīga! Paldies Tomam un brāļiem Ziemeļiem, kas mani iepazīstināja ar šo spēli un uzaicināja kopā to popularizēt visas Latvijas mērogā! Patiešām novērtēju šo pieredzes bagāto laiku, bet ir jādodas tālāk. Iesaku arī Tev, raksta lasītāj, kādreiz šo nodarbi izmēģināt!

Un ko Tu domā par šo rakstu?