Bērnība ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Tā ir fāze, kas mūs ieved dzīvē. Es uzskatu, ka nav nekas svarīgāks par spēcīgiem ēkas pamatiem. Tāpat domāju arī par dzīvi. Ja bērnība ir dzīves pamats, tad ir jāizdzīvo to no visas sirds. Tas ir laiks, kuru varam pavadīt bez atbildības. Mana bērnība tika pavadīta lieliski. Es darīju to, kas man patika.
Lielākoties tā bija atpūta. Es lielāko daļu laika pavadīju laukos – Vaiņodē. Tieši no turienes nāk vairums manu sajūtu gleznu.
Bērnība Vaiņodē
Viennozīmīgi vasara ir tas periods, ar kuru asociējas mana bērnība. Tas ir silts, saulains laiks. Tas ir mans zelta laiks. To pavadīju skraidot pa zaļajām pļavām, kuras bija sienāžu dziesmu pārpilnas. Sēžot pie kāda no Vaiņodes dīķiem, bezrūpīgi makšķerējot un izjūtot siltos vēja pieskārienus. Pagalms, kaimiņu bērni ar naksnīgajām rotaļām un spožajiem lukturiem pa piķa melno un auksto tumsu. Atceros arī kapa klusumu, slēpjoties krūmājā un novērojot netāli esošo lapsu ar lapsēniem. Tā nu bija sagadījies, ka vējš savu ceļu mēroja no lapsas uz manu pusi. Tad nu lapsa neapzināti un nevērīgi pienāca vien pāris metrus no manis. Pēkšņs, liels izbīlis un tā uzlec gaisā un sekundes desmitdaļā ar visiem lapsēniem nozūd krūmāju un nezāļu aizsegā. Sabijāmies mēs abi. Sirds sitieni bija kā bungas. Dziļa ieelpa un varēju priecāties par piedzīvoto. Man tas bija kas nozīmīgs. Sagaršot bērnību Latvijas laukos bija patīkami.
Daba manā sirdī
Esmu dabas un piedzīvojumu cienītājs, tā bija mana paradīze. Āboli gan nebija aizliegtais auglis, bet tie bija zaļi un skābi. Mēs negaidījām rudeni, līdz tie nogatavosies. Jau rudenī visi bija noēsti. Palika vien zaļās lapas, kuras ātri vien ietērpās dzelteni oranžos kostīmos. Rudens man nekad īsti nav paticis. Skati vienmēr ir bijuši gleznaini, taču drūmais laiks ņēma emociju virsroku.
Ziema gan man vienmēr bija pa prātam. Atceros ragavu karavānu aiz auto. Ragavas tika piesietas viena pie otras. Priekšējās pie auto. Un tas viss savienojumā ar bezbailīgu kaimiņu izvērtās par ko ļoti ekstrēmu un stindzinošu. Biju pats jaunākais septiņu bērnu sastāvā. Ziemas vēja stindzinošie pieskārieni ar nieka 50-80 km/h lielu ātrumu. No malas noteikti atgādināju sniega vīru. Biju pārsalis un balts. Man vienmēr atmiņā paliks tā bezrūpība, lauku gaisa smarža un siltie saules pieskārieni.
2017: Lieki piebilst, ka šī ir eseja, ko rakstīju pamatskolas laikā.
Bērnības izjūtas nevar tā vienkārši uzrakstīt. To ir tik daudz, un tās ir tik krāsainas un spožas, ka nav tādu vārdu, lai tās raksturotu. Bet vienmēr varēšu lepoties ar lieliskiem pamatiem..
2024: Nu jau apritējuši vairāk kā divi gadi, kopš aizsaulē devās man ļoti tuvs cilvēks, galvenais Vaiņodes un bērnības atmiņu balsts – mana omīte Elza Galiņa. Lai vieglas smiltis!
Mana bēornība