Pārgājiens “Kolka – Dubulti 2017”

Publicēja 2017. gada 29. maijsCeļošana, Mana dzīve

Teju 200`000 soļu garš piedzīvojums – no Kolkas līdz Dubultiem, no sajūsmas, līdz sāpēm un bezspēkam. Skaista ainava, mūzika, neatlaidība un vienots mērķis. Tā es dažos vārdos raksturotu pēdējās trīs dienās pieredzēto, bet ja vēlies uzzināt ko vairāk – neaizklīsti! Šajā rakstā dalīšos gan iespaidos, gan ieteikumos, kas būs adresēti nākamo gadu dalībniekiem, kā arī parādīšu vienu otru bildi, ko uzņēmu pārgājiena laikā.

BK Kolka – Dubulti [136km 55h]

Pārgājiens, kas aizsākās tālajā 2009. gadā, kad 9 drosmīgi jaunieši devās 3 dienu garā piedzīvojumā, lai izbaudītu pēdējo vasaru pirms lielās dzīves. Finišēja četri. Kā stāsta pārgājiena autors – viens no pārgājiena dalībniekiem līdz finišam nonācis nešus. Piecus gadus vēlāk šis pārgājiens ieguva jaunus apveidus – plaši reklamēts un slavēts, pulcēja jau vairāk nekā 150 dalībniekus. Mērķis pavisam vienkāršs – 55 stundu laikā veikt gājienu no Kolkas līdz Dubultiem.

Nometnes

Pa ceļam trīs nometnes – Rojā (32. kilometrs), Mērsragā (62. kilometrs) un kempingā Zīvārtiņš (100. kilometrs). Pēdējā tautā pazīstama arī kā nāves nometne, un īsi pirms tās sasniegšanas arī sapratu, kādēļ šī nometne ir iemantojusi šādu nosaukumu. Pēdējie pieci kilometri līdz nometnei liekas teju vai nepieveicami. Vidējais ātrums – divi līdz trīs kilometri stundā. Daudzi padodas un nakti pārlaiž turpat – mežā. Taču nometnes sasniegt ir svarīgi, jo tur ir iespēja atjaunot enerģijas krājumus – ugunskurs, mediķis un organizatoru sarūpētie našķi. Un tikai nometnē ir iespēja tikt pie aproces.

Aproces

Balto aproci dalībnieks saņem dažas dienas pirms starta. Tā ir kā apliecinājums tam, ka esi metis sev drosmīgu izaicinājumu. Uz aproces attēloti skaitļi “0/136 km”, kas vēsta, ka viss interesantais vēl ir tikai priekšā. Rojā ir iespēja tikt pie zaļās aproces, Mērsragā pie zilās, bet Zīvārtiņā – pie sarkanās. Tieši sarkanā aproce ir zināms pagrieziena punkts, jo nometne nav viegli sasniedzama. Un pat ja Tev izdodas to sasniegt, atlikušo 36 kilometru mērošana pirmajā brīdī liekas neiespējama. Šogad, nesasnieguši finišu, izstājās vairāk nekā 360 cilvēki. Tiem, kas cīņu izcīnīja līdz galam un sasniedza Dubultus, tika pasniegta melnā aproce. 136/136 km. Simboliska, tomēr dažiem līdz asarām svarīga.

Mana pārgājiena stratēģija

Par cik šis bija pirmais gads, kad metu sev šo izaicinājumu, mans galvenais mērķis bija nonākt līdz galam. Laiks nebija svarīgs, ja neskaita 55 stundu robežas esamību. Bija skaidrs, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai pakāpeniski un kvalitatīvi mērotu šo distanci. Par cik negāju viens, tad iešanas stratēģijai tika rasts vidusceļš.

Gatavošanās

Mēnesi pirms pārgājiena pilnībā pārtraucu lietot sabiedrisko transportu. Ikdienā pārvietojos tikai ar kājām, reizēm – ar velo. Katru dienu centos mērot desmit, piecpadsmit, reizēm – divdesmit kiloemtrus. Protams, bija dienas, kad dzīvojos pa mājām, bet recepte bija skaidra – aktīva ikdiena. Kaut arī Baltais Kalns organizēja sagatavošanās pārgājienus gar jūru, es tajos nepiedalījos. Pārgājienā devos vienatnē, testējot savu sagatavotību un līdz ņemamo manto arsenālu. Testa pārgājieni ir ļoti svarīgi, jo izkristalizē vājos punktus. Piemēram, ejot gar jūru, tiku pie tulznas pirmo piecu kilometru laikā. Tas lika uzdot jautājumus un meklēt risinājumus, lai līdz lielajam pārgājienam būtu nodrošinājies pret šādām problēmām.

Apavu izvēle

Cik cilvēku, tik viedokļu par to, kādus apavus vajadzētu vilkt, mērojot tik garu distanci. Cik runāju ar cilvēkiem, teju ikkatram bija 6 līdz 8 tulznas. Pārsvarā starp pirkstiem un uz pēdām. Kāpēc tā notiek? Atbilde ir ļoti vienkārša – nepareiza zeķu un apavu izvēle. Apaviem vajadzētu būt jau ievalkātiem – pirms lielā gājiena vajadzētu veikt vairākus mazākus, lai pēdas pierastu pie slodzes konkrētajos apavos, problemātiskajos punktos uzaudzējot mazliet biezāku ādu. Apaviem vajadzētu būt brīviem. Cieši apavi var būt ok nelielos attālumos, taču ne šeit.

Un tad ir maģiskais zelta vidusceļš starp elpošanu un smiltīm. Jo apavi ir elpojošāki, jo lielāks ir smilšu iekļūšanas risks. Vislielākā problēma ir tad, ja kājas kļūst slapjas, un zeķes ir pilnas ar smalkajām pludmales smiltīm. Es izvēlējos Asics skriešanas apavus, kurus lietoju jau gadu. Galvenie plusi – apavi ir ērti, plaši, elpojoši un viegli. Kājas zināmā mērā jau bija pazīstamas ar apaviem, taču skriešanas formātā. Kad sāku soļot testa pārgājienā – tiku pie tulznas (uz papēža) jau pirmajos kilometros. Citā testa pārgājienā, kad izmantoju Millet Switch Low apavus, tiku pie tulzas uz labās kājas mazā pirkstiņa, jo apavi bija par ciešu. Manu skriešanas apavu galvenais mīnuss – pārlieku lielās elpošanas dēļ iekļuva kaudzēm smilšu, kas ir liels tulznu rašanās risks. Un par spīti elpošanai – manas kājas bija sasvīdušas.

Rezumējot – ir nepieciešami ērti apavi, kas nav pārāk cieši, svarā ir viegli un elpojoši, taču ne pārāk elpojoši, jo tad pa sietiņu iekļūst smiltis, kas ir lielāka problēma par sviedriem. Apaviem ir jābūt pietiekami ienēsātiem, taču ne nodilušiem. Tieši nodiluma dēļ es testa pārgājienā dabūju tulznu uz papēža – iekšējā oderējumābija izveidojies nodiluma caurums. Vietā, kur pie ādas pieskaras šis caurums izveidojās identiska izmēra tulzna. Ja es ietu Kolka – Dubulti atkārtoti, tad izvēlētos kaut neelpojošus apavus, taču, galvenais, brīvus apavus ar amortizējošu zoli. Zemos.

Zeķu izvēle

Testa pārgājienus veicu pavisam parastās, sintētiskās zeķēs, kas nebija prāta darbs. Īsi pirms pārgājiena iegādājos trīs jaunus zeķu pārus – dvus veikalā Sportland un vienu veikalā MySport. Sportlandā iegādājos Salomon skriešanas zeķes “XA PRO 2 Pack”. Izmaksāja mazliet vairāk par deviņiem eiro, taču zeķes bija super! Uzskatu, ka tieši zeķu izvēle lielā mērā mani paglāba no tālākām tulznām. Jā – 136 kilometru laikā es netiku pie jaunām tulznām. Veikalā MySport iegādājos ļoti krutas skriešanas zeķes “Asics Kayano”, kas izmaksāja teju 18 eiro par pāri, taču tās tā arī neuzvilku. Pirmos 100 kilometrus nogāju ar vienu Salomon pāri, bet atlikušos 36 ar otru.

Rezumējot – zeķēm ir jābūt ērtām, iespējami profesionālām. Dārgākais gals ir aprīkots ar ātras žūšanas tehnoloģiju, ir ar augstu pretnodiluma pakāpi, un, galvenais, ar prettulznu tehnoloģiju, proti, papēdis un pirkstgals ir veidots no speciāla, divreiz biezāka auduma. Salomon zeķītes man bija ar teju 3x biezāku papēdi un purngalu, taču ar to pašu audumu. Kokvilnas audums būs labāks par sintētisko. Tomēr manis pirktās zeķes ir visnotaļ sintētiskas (53% poliamīds, 45% prolipropilēns, 2% elestāns). Zinātāji saka, ka zeķes pārgājiena laikā vajadzētu regulāri mainīt, bet es šo ieteikumu ignorēju – rezerves zeķes ir papildus svars. Tomēr tas noteikti nav slikts ieteikums!

Papildus triki kājām

Man bija līdz rezerves apavu pāris. Tas nav nekas labs, jo tas ir lieks svars un tilpums, tomēr uzskatīju, ka B variants ir nepeiciešams. Man bija tikko iegādāti krokši. Zinātāji teica (cilvēks, kas ir nogājis vairāk nekā simts pārgājienus un ultramaratnosts), ka krokši ir, iespējams, ērtākie un saudzīgākie apavi. Sistēma ir vienkārša – ērta parastā zeķe, tai pa virsu vilnas zeķe, un krokšos iekšā. Šo B variantu izmantoja mana līdzgājēja, kas to atzina par tiešām ērtu un patīkamu alternatīvu. Izmantoja, jo upē saslapināja A varianta apavus. Es gaidīju, ka mani nodilušie skriešanas apavi mani ātri piebeigs, un varēšu ķērties pie apaviem, kas vispār neberzīs, taču manas prognozes nepiepildījās – veiksmīgi tiku līdz finišam tā arī nenotestējot krokšu solītās priekšrocības.

Daudzi, kas pa pludmali staigāja ar basām kājām, vēlāk tika pie tulznām uz pēdām. Kāpēc staigāja ar basām kājām? Jo bija jāpārbrien vairākas upes. Visa gājiena garumā brienamas bija četras. Divas līdz pirmajai nometnei, viena līdz otrajai un viena neilgi pēc trešās. Cilvēki novelk apavus un pārbrien, pēc tam lielāku gabalu iet ar basām kājām, lai nožāvētu pēdas. Un tas esot ērti un patīkami. Bet tam ir nopietnas sekas. Bez tam, velkot apavus, tajos iekļūs smiltis. Kā pret to cīnīties? Nevelciet nost apavus! Es līdz paņēmu divus miskastes maisus. (110l tilpums). Maisa augstumam vajadzētu būt vismaz vienam metram, lai pārliecinoši varētu pārbrist visas upes. Tas aiztaupa laiku un novērš smilšu iekļūšanas risku (kas nestrādāja manā gadījumā, jo man bija drausmīgi apavi, kuros tāpat iekļuva čupām smiltis).

Trīs brīnumlīdzekļi – pirmstulznu smērīte, prettulzu plāksteri un bērnu pūderis. Man bija divi no šiem. Compeed prettulznu plāksteri ir kaut kas kosmisks. Iepakojumā ir pieci – tivi lieli, divi vidēji un viens mazs. Izmantoju vienu – savam papēdim. Plāksteris ir pabiezs, gēlots. Tas kļūst par tādu kā otro ādu. Uzliku starp startu un pirmo nometni – atlikušajos 120+ kilometros varēju aizmirst par savu papēdi. Darbojas fantastiski! Lietojams tad, kad tulzna jau ir izveidojusies. Compeed prettulznu smērīte – atgādina lūpu krāsu. Arī ir samērā padārga, bet tas ir reāls brīnumlīdzeklis! To ir jāsmērē vietās, kur potenciāli varētu veidoties tulznas. Nometnēs sasmērēju pirkstiņus, papēžus un drusku arī pēdas. Nedabūju nevienu jaunu tulznu! Pēdējais – bērnu pūderis. To man ieteica citi gājēji. Ja pauzēs nopūderē pēdas, tad kājas vienkārši nesvīst, mazāk beržas. Vēl varētu notestēt magnēziju, ko lieto klinšu kāpēji.

Līdz ņemamās mantas

Pēc iespējas mazāku daudzumu! Man patika Zvīriņa ieteikums – visu salikt, un tad pusi atmest. Man viss nepieciešamais ietilpa vienā mugursomā ar kopējo svaru – 5 kilogrami. Un tas nav nemaz tik maz. Manā somā atradās mazs un kompresēts guļammais “Millet Baikal 750”, Lafumas piepūšamais matracītis (īsais variants, proti, paredzēts mugurai un astes kaulam), #tickettothemoon hamoks, 0.8l alumīnija ūdenspudele, pieres lukturītis, sarkans, mirgojošs lukturītis, ko stiprināt somas aizmugurē, manis jau pieminētie plāksteri un smērīte, divas sorbex kapsulas, divi rezerves zeķu pāri, klasiskie krokši un vilnas zeķes, kas bija paredzētas gan iešanai ar krokšiem, gan siltākam naktsmieram hamokā. Kā jau noprotat, mans mantu arsenāls vairāk liecina par čilīgu pārgājienu, nevis sacensību.

Ūdens rezerves bija iespējams uzpildīt nometnēs, miksējot tās ar kolu. Kola praktiski sastāv no cukura, kas ir dzīva enerģija, tāpēc vienu dienu nosēdēju tīri uz kolas, bet tas nav prātīgi, jo ūdens trūkuma dēļ sāka pampt locītavas kājām. Pārtikas krājumus no mājām līdz nav jāņem. Nometnē bija pieejami augļi, tādi kā banāni un apelsīni, dažādu veidu rieksti un žāvētie augļi, dažādi cepumu veidi, karsts vistas buljons utt. Paēst varēja pietiekami. Es pārsvarā pārtiku no banāniem, jo tajos ir augsta magnija koncentrācija. Somā ieliku arī maisiņu ar nelielu pārtikas daudzumu.

Ja iešu atkārtoti, tad mēģināšu līdz ņemamo vēl vairāk optimizēt. Hamoks bija lieks, jo pa ceļam bija neskaitāmas nojumes un skatu torņi. Centīšos iztikt bez rezerves apaviem, tomēr tas ir zināms risks, jo vairāki manis satikti cilvēki dažādu iemeslu dēļ bija samērcējuši savus pamatapavus. Rezervē ņemšu tikai vienu zeķu pāri. Attiecībā uz apģērbu – man līdz bija šorti, garās bikses, flīša jaka un krekls. Karstākajā dienā ar garajām drēbēm būtu par traku, bet aukstās naktis nebūtu iedomājamas ar šortiem un t-kreklu. Ja tā padomā – mantas bija visnotaļ optimizētas.

Iešanas stratēģija

Pirmie finišēja ātrāk par 24 stundu atzīmi, pēdējie – īsi pirms vienpadsmitiem, kas ir 55 stundu atzīme. Ja arī kāds palika aiz laika robežas, tad šo cilvēku skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Uzskatu, ka joņot var tie, kuriem ir šādu pārgājienu pieredze, laba fiziskā izturība un optimāls mantu arsenāls. Mārtiņš Zvīdriņš pirmajā nometnē (32. km) visiem ieteica tajā pašā vakarā soļot līdz nākamajai, kas atrodas 62. kilometrā. Manuprāt, tas ir lieki, un tieši šī iemesla dēļ tik daudzi cilvēki izstājas, pārsvarā iesācēji, kuru organisms nav pieradis pie šādām distancēm. Dažiem mērķis ir noiet pēc iespējas ātrāk, citiem – vispār noiet. Es piederēju pie otriem, jo šādas distances vairākas dienas pēc kārtas nebiju gājis kopš ceturtās klases. Ir man pieredze ar 60 kilometru distanci nakts piedzīvojumu sacensībās, bet nākamo dienu varēju pavadīt guļot.

Par cik gāju kopā ar meiteni, kam pārgājienu pieredze ir faktiski nekāda, tad vēl jo vairāk uzmanību pievērsu attālumiem un gulēšanas pauzēm. Distance tika sadalīta četros posmos – pirmajā tika mēroti 35 kilometri, kas nozīmē, ka nakšņojām nedaudz aiz pirmās nometnes, līdzās Kaltenes akmeņainās pludmales sākumam. Nakšņojām četras stundas un cēlāmies piecos, lai ar svaigu enerģiju un saules gaismu dotos tālāk. Akmeņainā pludmale ātri atsijā tos, kas vēlas noiet vairāk, nekā spēj. Pretinieku ir jāciena! Tad mēs mērojām nākamos 35 kilometrus, ieturoties otrajā nometne un atkal 4 stundas paguļot kādu gabalu aiz tās. Līdz nāves nometnei atlika 30 kilometri, un, godīgi sakot, to pievarēšana nenācās viegli. Sešu stundu miegs, rūpīga kāju apkopšana, ieturēšanās, un varēja sākties pēdējais, 36 kilometru garais posms līdz Dubultiem, kas likās nesamērojami vieglāks par iepriekšējo.

Atpūtas stratēģija

Kā jau minēju, pārgājienā integrēju trīs gulēšanas pauzes. Stiprākie iztika bez gulēšanas kā tādas, bet, manuprāt, mēs pieņēmām pareizos lēmumus, un tie ļāva manai līdzgājējai bez iepriekšējas pieredzes godam nokļūt līdz nāves nometnei un man līdz Dubultiem. Ik pēc pieciem kilometriem ņēmām mikropauzes, kas ilga 5-10 minūtes, un ik pēc 10 kilometriem nedaudz lielākas – 15 minūšu pauzes. Ja pauze ievelkas, tad muskuļi atslābst un atdziest. Tas zināmā mērā nav labi, jo to atkārtotai iesildīšanai organismam ir jāpatērē papildus enerģija, un tās trūkums ar laiku ir izjūtams. Nakts laikā pauzes vajadzētu noturēt maksimāli īsas, jo tieši tad muskuļi visātrāk atdziest. Tuvu beigām satiku cilvēkus, kas padalījās savā stratēģijā – 50/10. Piecdesmit minūtes iet, 10 atpūsties. Jāsaka, ka izklausās saprātīgi un noteikti šo stratēģiju izmēģināšu arī pats.

Vēlos uzsvērt, ka augstāk minētā ir iesācēju stratēģija, kas ļaus bez lielām problēmām sasniegt nāves nometni vai Dubultus, taču absolūti nav domāta cīņai par laiku. Tā balstās uz līdzšinējās pieredzes un pieredzējušu cilvēku ieteikumiem. Iespējams, ka nākamgad pacīnīšos arīpar laiku, bet šogad noteikti tika pieņemti pareizākie lēmumi mērķa (Dubultu) sasniegšanai.

Iespaidi par pārgājienu

Pasākums ir samērā dārgs. Salīdznoši. Dalības maksa svārstījās amplitūdā no 28 līdz pat 60 eiro, atkarībā no tā, cik laicīgi dalībnieks piesakās. Cenā nebija iekļauts transports, kas maksāja papildus 8 eiro. Kā papildpakalpojums tika piedāvāts mantu transfers tiem, kas nevēlas stiept savas mantas. Tas maksāja papildus 15 eiro. Uz vietas tika nodrošināti arī burgeri un kaut kādi tādi brīnumi, kur porcija maksāja ap 5 eiro. Man nav žēl, ja organizatori vēlas nopelnīt. Es ticu, ka pasākumā ir ieguldīts milzīgs darbs, un par to pienākas zināma atlīdzība. Katram pašam ir jāsasprot, vai konkrētais pakalpojums ir prasītās cenas vērts.

Bet kopumā organizatori bija ļoti pacentušies. Bija jūtams tehnoloģiskais pieskāriens attiecībā uz Baltā kalna etaloniem (reģistrācijas kartiņas dalībnieku uzskaitei nometnēs), skatuve, mūzika, plašs ēdiena un dzērienu klāsts, mediķis un viss pārējais. Esmu bijis starp organizatoriem lielā pasākumā, kas pulcē ap 10000 cilveku, un zinu, cik lielu darbu ir jāiegulda šāda pasākuma realizācijā, tāpēc saku lielu paldies! Neesmu drošs, vai piedalīšos atkārtoti, taču šādu iespēju neizslēdzu.

Un ko Tu domā par šo rakstu?