Ar lieliem soļiem esam iebriduši jaunā gadā, kas mūs sirsnīgi sveic ar sniegputeni un kupenām, un zinu, ka ir cilvēki, kas par to nebūt nav sajūsmā, taču aizvadītajā gadā, šķiet, vēl neviens nav palicis. Daudzi  šo maģisko gadu mijas laiku izmanto, lai ieviestu savā dzīvē pārmaiņas – uzstāda Jaunā gada apņemšanās, kas tomēr drīz vien pagaist. Bet kāpēc tā notiek?

Mani patiesi priecē fakts, ka tik daudzi cilvēki apzinās gan savus trūkumus, gan stiprās puses, un tas ir pirmais solis, lai strādātu ar sevi, veidotu labāku dzīvi. Kā populārākās Jaungada apņemšanās ir izskanējušas smēķēšanas atmešana, liekā svara nomešana, intensīvāka sevis izglītošana, jauna darba atrašana, naudas krāšana un kādam citam – ziedošana. Manuprāt, tās visas ir vērtīgas apņemšanās, tomēr tām visām ir vairākas kopīgas iezīmes, kuru dēļ tās nereti paliek nepiepildītas. Kas tās ir par iezīmēm, un kāpēc tās mūs bremzē?

Kas ir tas, ko Tu vēlies ar to sasniegt?

Laikam jau jāsāk ar to, ka katra no šīm apņemšanām vairāk raksturo procesu, nevis rezultātu. Kā es domāju? – Piemēram, naudas pelnīšana ir process, bet bagātība, pārticība – rezultāts. Neviens no mums negrib pelnīt vairāk naudas, lai pelnītu vairāk naudas. Mēs vēlamies to, ko sniedz stāvoklis, ka mums ir daudz naudas – sen lolotas lietas, ceļojumus un izklaides. Protams, katram ir sava vīzija par to, ko viņš darītu ar miljonu, bet mums visiem ir kas kopīgs – lielu naudas summu mēs realizētu, lai sevi iepriecinātu. Un tieši gala rezultāts, kas mums sniedz pozitīvas emocijas un gandarījumu, būtu jāuzstāda kā mērķis un apņemšanās. Nevis lielākas naudas pelnīšana vai krāšana, bet gan aizraujošs un bezrūpīgs ceļojums uz Kanāriju salām, sauļošanās un pelde okeānā. Laba un sasniedzama apņemšanās iet roku rokā ar vīziju, kas sniedz mums pozitīvas emocijas, motivē nepadoties. Un tā ir galvenā problēma, kāpēc mums neizdodas sasniegt to, ko vēlamies –

Mēs maldīgi par mērķi uzstādām kaut ko, kas nenes piepildījumu mūsu sirdīm.

Nākamā kopīgā iezīme – daudzas populāras apņemšanās vairāk ir kā sociālie standarti, nevis mūsu pašu patiesas vēlmes. Protams, mūsu būtību veido sabiedrības ietekme, bet Tu noteikti piekritīsi, ka tādas klišejas, kā “svara nomešana” vai “kaudze naudas” vairāk ir ar mērķi iederēties sabiedrībā, apliecināt savu stāvokli, nevis gūt patiesu piepildījumu. Šeit runa vistiešākajā mērā ir par motivāciju.

Tu to dari priekš sevis vai citiem?

Ja Tu to dari priekš sevis, tad motivācija būs daudz augstāka, nekā tad, ja to dari priekš citiem. Nu tā ir – mēs savā dziļākajā būtībā esam egoisti, un tas nav nekas slikts. Pat naudas ziedošana notiek ar mērķi gūt to nesavtības sajūtu. Cilvēki var teikt, ko viņi grib – bet it visā, ko darām, mēs gaidām tādu vai citādu atdevi priekš mums pašiem. Un tad ir jautājums – Tu gribi atmest smēķēšanu sevis dēļ vai tomēr apkārtējo cilvēku viedokļa dēļ? Kāpēc Tu vēlies svērt mazāk? Vai tas ir tāpēc, lai iederētos kaut kādos sabiedrības uzstādītos ideālu rāmjos, vai tomēr tāpēc, ka liekais svars Tev patiesi traucē dzīvot, apdraud veselību? Un es nesaku, ka šīs apņemšanās nekur nav derīgas. Tieši otrādi – es aicinu Tevi saprast, vai šī apņemšanās, sasniegtais rezultāts, patiešām motivēs Tevi tā grūtajā sasniegšanas ceļā.

Ja mērķis nebūs dziļi personisks, tad Tev nebūs motivācijas celties, kad paklupsi..

Iespējams, ka mūsu starpā ir cilvēki, kas patiešām ir paraugs apkārtējiem – tur nav ne kripatas egoisma un visā mājo tikai nesavtīgi nodomi. Bet pārējie deviņdesmit deviņi no simta vairāk domā par sevi, un tas nav nekas slikts. Tā tas vienkārši ir. Bet ir vēl kas..

Vai uzvaras bauda pārspēs ceļā gūtās sāpes?

Un par šo ir ne mazāk būtiski aizdomāties – daudzi mērķi, ko vēlamies sasniegt, ir saistīti ar mūsu vājību apkarošanu, taču vājības iet roku rokā ar zināmu baudu. Garšīgi paēst, ilgāk pagulēt, uzpīpēt, iedzert.. Katram savs, taču visiem kopīgs – vājība rada mūsos patīkamas sajūtas. Un tad pienāk diena, kad nolem atņemt sev šo prieku un sāc izciest atteikšanās sāpes. Jautājums – ja saproti, kur doties un saproti, ka to dari priekš sevis, vai droši zini, ka galamērķa sasniegšana sniegs lielāku baudu par vietu, kur atradies, kad nolēmi turp doties? Jo, ja tā nebūs, tad nebūs nedz motivācijas ceļā, nedz īpaša vēlme pieturēties pie sasniegtā. Mēs bez īpaša lēmuma attapsimies vecajās sliedēs.

Cilvēku nevada nedz griba, nedz apziņa. Tie ir ieradumi un tā ir zemapziņa.

Zemapziņa un tās ietekme uz mūsu dzīvi ir ļoti komplicēts temats, ko neapskatīšu šī raksta ietvaros, taču varu teikt tikai to, ka tā mūsu pieņemtos lēmumus ietekmē ļoti, ļoti augstā līmenī. Šie lēmumi ir neapzināti, mēs tiem apziņā rodam it kā racionālus skaidrojumus – tos dēvē arī par attaisnojumiem, taču visam pamatā ir ļoti primitīvas dziņas. Mēs vēlamies baudu. To rada dopamīns – viela smadzenēs, kas rada prieka un gandarījuma sajūtu. Šo pašu sajūtu mēs gūstam, kad, piemēram ēdam un mīlējamies – darbības, kas ir cieši saistītas ar mūsu vai nākamo paaudžu pastāvēšanu. Tātad – mēs esam ieprogrammēti darīt to, kas mums sagādā baudu. Mūs primāri vada mūsu instinkti, tāpēc trīsreiz padomā, vai maz ir jēga ķerties pie kā tāda sasniegšanas, kas būs pretrunā šim baudas konceptam!

Mērķu uzstādīšanas pamatteorija.

Ja man šo teoriju būtu jāizskaidro ar saviem vārdiem – īsi un saprotami, tad es teiktu, ka mērķim ir jābūt konkrētam, Tev ir skaidri jāapzinās rezultātu, uz ko ej. Centies šo rezultātu vizualizēt. Izcilā variantā – tas ir tik konkrēts, ka vari to iztēloties savā prātā. Iztēloties pozitīvās sajūtas, ko gūsi, kad to sasniegsi. Šo vizualizāciju ir jāveic pēc iespējas biežāk. Vājuma brīžos tas palīdzēs nonākt atpakaļ uz pareizā kursa. Galvenais, lai tās sajūtas ir patiesi spēcīgas un motivējošas. Un mērķim ir jābūt terminētam, proti, Tev ir skaidri jāzina, kad nonāksi tur, kur gribi nonākt. Un necenties uzstādīt vienu lielu un tālu termiņu. Centies to sadalīt mazākos termiņos. Mazi sasniegumi arī Tevi motivēs. Jo katrs sasniegums rada dopamīnu – baudu. Mazi mērķīši veido to vienu lielu. Mēģināšu to visu ilustrēt ar piemēru.

Piemēram, Tavs mērķis tieši pēc gada, 1. janvārī, ir lidot uz Kanāriju salām.  Vizualizē prātā, ka tur esi, ka sauļojies, malko kokteili, peldies okeānā vai dari jebko citu, kas Tevī rada patīkamas sajūtas. Izjūti šīs sajūtas! Spēcīgākai vizualizācijai paskaties video klipus no šīs vietas, piespraud pie sienas plakātu ar pludmali un laimīgiem cilvēkiem. Ieprogrammē sevi, ka tas būs super, un par spīti tam, ka priekšā ir zināms diskomforts – lielāka slodze darbā vai atteikšanās no gardumiem, vai kā cita, lai iekrātu šo naudu, ka tas ir to vērts! Izjūti to! Un sāc uzstādīt mazos mērķīšus – līdz 1. februārim noskaidro, cik tas viss izmaksās – cik izmaksās aviobiļetes, cik izmaksās viesnīca. Līdz 1. martam apzini cilvēkus, kas būs gatavi doties kopā ar Tevi. Līdz 1. oktobrim nopelni šo naudu un līdz 1. novembrim iegādājies biļetes, rezervē viesnīcu. Dari visu pakāpeniski – jo mazākos un foršākos soļos pārvērtīsi lielo mērķi, jo drīzāk to sasniegsi!

Baudi procesu! Tam visam ir jābūt forši un aizraujoši, citādi nekas nesanāks..

Ja patiešām šo visu izlasīji – visu cieņu! Domāju, tikai retais tam visam izbursies cauri. No sirds ceru, ka kāda no manis apspēlētajām domām noderēs un varēsi to ieviest arī savu mērķu un sapņu sasniegšanai! Liels paldies, ka veltīji savu laiku un dalies, ja bija vērtīgi! 🙂

2 Komentāri

  • Kazhe saka:

    Man mērķu sasniegšanai ir vienkāršs priekšnosacījums: lai mērķi būtu precīzi definēti un varētu skaidri saprast, vai konkrētais mērķis ir sasniegts. Ja tev ir mērķis “kļūt par labāku cilvēku”, ir diezgan grūti saprast, vai tas ir gada laikā sasniegts vai nav. Tikām mērķis katru reizi uzsmaidīt biļešu kontrolei trolejbusā ir diezgan precīzs un saprotams (pat ja absurds). Jo precīzāks plāns, jo vieglāk – kad 2015. gadam man bija sarakstīti gada mērķi ar izvērsumu pa mēnešiem, viss gāja kā pa sviestu, tikām 2016. gadam uzrakstīju tikai vispārīgu gada sarakstu, un uzreiz radās problēmas. Šogad atkal esmu atgriezies pie mēnešu plāna, jo tas dod papildu patīkamas sajūtas, ja esi kaut kur aizgājis pa priekšu grafikam. Mērķu vizualizēšana par to, cik patīkami būs pēc to izpildes, galīgi nav man piemērota.

  • Lorena saka:

    Man patika Tavs raksts par mērķu uzstādīšanu. Tikai sakarā ar šo vēl šo to piebildīšu, ko vairākkārt esmu dzirdējusi un pati daru, un mācos to darīt regulāri.
    1) Domāju, ka kritiski svarīgi ir šo rezultātu PIERAKSTĪT! Šādām lietām jābūt piefiksētām. Es Jaunajā gadā paņēmu bloknotu un pierakstīju “Šodien ir 2017.gada 31.decmbris” un aprakstīju, ko gribu. Un šis ir jālasa, jo tomēr šī labā sajūta palīdz sasniegšanā. 🙂 2) Jāvizualizē tad, kad esi izveidojis pareizo stāvokli. Tev taču ir bijuši brīži, kad esi izjutis absolūtu laimes sajūtu un gan jau Tu to atceries. Šo sajūtu vajadzētu iemācīties atcerēties un pakāpenski paildzināt šo brīdi un uz tā fona vizualizēt, tad efektam ir jābūt stiprākam.

Un ko Tu domā par šo rakstu?