Diezgan interesanti bija pavērot, kā Muzeju nakts plūstoši pārauga pavisam parastā sestdienas naktī, kurā iereibušu jauniešu bari migrēja no bāra uz bāru. Kultūra nemanot izgaroja.. Kaut kā jūtos svešs starp to visu. Un tāpēc es nolēmu iepazīt šo vidi mazliet tuvāk- es pirmo reizi dzīvē aizgāju uz klubu. Tautā šo vietu dēvē par Koijotiem.
Tas gan vairāk man likās kā stulbs joks- prastas ceļotāja drēbes, rokās grāmata, un līdz nav pat dokumentu. Likās, ka būtu baigi forši būt pirmajam cilvēkam, kas Koijotos pie bāra lasītu grāmatu. Tikai mirklis, un apsargi piekrīt šai avantūrai, un aicina mani, kā viņi to sauca, paradīzē. Ieejot,redzēju tiešām daudz skumju cilvēku. Un šī ir vieta, kur viņiem patverties no ikdienas.
Tāds troksnis, kas neļauj dzirdēt pat savas domas.
Vēl drusciņ alkohola, un cilvēks var ienirt kā zem ūdens, paslēpties pats no sevis. Gan jau, ka katram šeit ir sava motivācija. Savi iemesli. Savs veids, kā meklēt laimi. Kāds gan jau šeit to arī atrod.. Tikai mirklis, un svešinieks ar grāmatu rokās pamazām dodas projām. Agrāk gan šo vidi, gan cilvēkus ļoti nosodīju. Likās, ka viņi velti tērē savu dzīvi. Biju pārliecināts, ka itin viss šeit ir mākslīgs- sejas, emocijas, izturēšanās. Šobrīd es saprotu, ka katrs iet savu dzīves ceļu. Katrs meklē un realizē sevi, kā māk. Draugi, lai izdodas!
Visam ir nozīme..
Uz klubiem cilvēki iet iepazīt cits citu.. nevis ar prātu, bet ar citām maņām. Mūzika ir tik skaļa, lai cilvēkiem, kas vēlas komunicēt, būtu iemesls sajust, pat sasmaržot vienam otru pavisam tuvu un just vai nejust saskaņu un vēlmi būt vēl tuvāk.
Vēl viens iemesls – lai cilvēki izjustu kopības sajūtu, kad cauri iet viena ritma vibrācijas un gribas kustēties vienā ritmā, ķermeniski atbrīvoties no visas nedēļā sakrātās ķermeņa spriedzes.
Daudziem tas der, daudziem neder. Kā jau Tu saki – katram savs..
Man ļoti patīk Tavs skaidrojums par skaļo mūziku. Samērā loģisks secinājums, kas izriet no kopējā konteksta.