Teju 200`000 soļu garš piedzīvojums – no Kolkas līdz Dubultiem, no sajūsmas, līdz sāpēm un bezspēkam. Skaista ainava, mūzika, neatlaidība un vienots mērķis. Tā es dažos vārdos raksturotu pēdējās trīs dienās pieredzēto, bet ja vēlies uzzināt ko vairāk – neaizklīsti! Šajā rakstā dalīšos gan iespaidos, gan ieteikumos, kas būs adresēti nākamo

Pirms ne tik ilga laika perioda man bija tas gods viesoties Itālijā. Šī bija kāda trešā vai ceturtā reize, kad manas kājas mina šo zemi, taču šoreiz tas bija krasi atšķirīgā formātā. Parasti tie ir kalni, snovbords, slēpņošana un kripatiņa alpīnisma, taču šoreiz man līdz bija ričuks, un sniega vietā bija palmas un kaktusi. Divu nedēļu piedzīvojums un šeit neliels…

Atceros, it kā tas būtu noticis vēl vakar – saņēmu uzaicinājumu uzspēlēt lāzertagu. Tas notika sešpadsmitā gada četrpadsmitajā augustā. Plānotā spēles norises vieta – Rīga, Arkādijas parks. Saģērbos kārtīgās kamoflāžas drēbēs, jo kas gan būtu lāzertags bez maskēšanās, un devos uz norunāto tikšanās vietu. Neilgi pirms ierašanās saņēmu zvanu

Ar lieliem soļiem esam iebriduši jaunā gadā, kas mūs sirsnīgi sveic ar sniegputeni un kupenām, un zinu, ka ir cilvēki, kas par to nebūt nav sajūsmā, taču aizvadītajā gadā, šķiet, vēl neviens nav palicis. Daudzi  šo maģisko gadu mijas laiku izmanto, lai ieviestu savā dzīvē pārmaiņas – uzstāda Jaunā gada apņemšanās, kas tomēr drīz vien pagaist. Bet kāpēc tā